Pērn pasaules sabiedrību šokēja traģēdija Norvēģijā, uzzinot, ka galēji labējais ekstrēmists Anderss Bērings-Breivīks nogalinājis 77 cilvēkus. Liktos, ka slepkavam uz visiem laikiem jāpazūd no sabiedrības un jākļūst aizmirstam cietuma kamerā. Tomēr tā nav. Nesen internetā bija ziņa ar fotogrāfijām par Breivīka dzīves apstākļiem ieslodzījumā. Ar brīvības atņemšanu uz 21 gadu notiesātais Oslo šāvējs mīt vidēja komforta līmeņa apartamentos. Viņa rīcībā ir televizors, dators, trenažieri sporta zālē, pusdienām iekārtota cietuma apstākļiem gluži moderna ēdamtelpa, pieejama plaša atpūtas istaba. Vienīgā atšķirība no brīvībā esošajiem – Breivīks netiek sabiedrībā. Taču par to nekas. Viņš ir apsolījis uzrakstīt trīs grāmatas par savas rīcības iemesliem un it kā viņa pārstāvētā tempļa bruņinieku ordeņa mērķiem, kaut izmeklētāji šādu ordeni uzskata par slepkavas murgu augli. Raksta arī citi. Žurnālists Hetils Sturmens par Bēringu-Breivīku jau izdevis divas grāmatas un rakstīšot vēl. Sabiedrībai patīk sensācijas. Tādas grāmatas ir uz izķeršanu, bet tas nozīmē labu peļņu. Par pārējo štrunts. Tas šokē vēlreiz. Aizmirstības vietā notiek slepkavas rīcības popularizēšana, ko Oslo šāvējs tieši grib. Dažas psihiski nelīdzsvarotas personas jau pasludinājušas sevi par Breivīka izdomātā ordeņa pārstāvjiem. Kas izdziedinās sabiedrību? Varbūt atgādinājums, ka daudzi liela gara cilvēki ir miruši aizmirstībā. Mūsu pašu Latvijā nabadzībā, bada pārmocīts un visu aizmirsts nomira zinātnieks Jānis Polis, kura izgudrotais remantadīns palīdzējis izveseļoties tūkstošiem cilvēku. Tas tā – salīdzinājumam.
