Vijciemieti Mārtiņu Bošu obligātajā militārajā dienestā iesauca pērn 20. maijā. Liktenis tā bija lēmis, ka viņš nokļuva godasardzes rotā Rīgā un itin bieži ir redzams sastindzis būdiņā pie prezidentes pils vārtiem.
Vijciemieti Mārtiņu Bošu obligātajā militārajā dienestā iesauca pērn 20. maijā. Liktenis tā bija lēmis, ka viņš nokļuva godasardzes rotā Rīgā un itin bieži ir redzams sastindzis būdiņā pie prezidentes pils vārtiem.
“Kad prezidente ierodas darbā, mēs viņu sveicinām, paceļot ieroci “uz vidu, godam!”. Atkarībā no garastāvokļa prezidente vai nu labvēlīgi uzsmaida, vai paiet garām, iegrimusi savās domās un rūpēs,” stāsta Mārtiņš.
Ārzemju tūristes izrāda sievišķos apaļumus
M. Boša dienests sākās mācību bataljonā Alūksnē. Tur pavadīti divarpus mēneši un apgūtas karavīram nepieciešamās pamatzināšanas. Puisis izteica vēlēšanos dienēt Rīgā un turp arī tika nosūtīts. Savukārt Rīgā bija divas iespējas — turpināt dienestu štāba vai godasardzes rotā. Mārtiņu nosūtīja uz godasardzi. Postenī jāstāv vasaras vai ziemas parādes formā. Maldīgi domāt, ka stāvēšana godasardzē ir itin viegla nodarbe. Ja sākumā tas īpašas grūtības nesagādāja, tad tagad, pēc gandrīz sešu mēnešu darba, karavīrs jūt sāpes mugurā un papēžos.
Pie pils abās vārtu pusēs īpašā kabīnē stāv divi sargi. Viņiem postenī nekustīgi jāpavada viena stunda. Pēc tam divas stundas var veltīt atpūtai. Pavisam dienā katram jānostāv trīs stundas. Godasargus pieskata un dažkārt arī aizstāv rotas virsnieks, kurš brīvi pastaigājas gar pils vārtiem. Dienestā jārēķinās ar dažādām situācijām, piemēram, kā reaģēt uz ārzemju tūristēm, kuras mēdz nedaudz atpalikt no grupas un godasardzes vīru priekšā uzraut augšup T-krekliņu vai džemperīti, lai parādītu sievišķos apaļumus. Nav zināms, vai šīs dāmītes sargus vienkārši kaitina, vai cenšas izpalīdzēt, rosinot puišu fantāziju. Šādās reizēs allaž iejaucas drošības dienesta darbinieks un nelūgtās viešņas aizraida. Vasarā šādi gadījumi nav retums.
Mazais brālis brīnās, kāpēc viņam neatbild
Nereti garām pilij uz Aizrobežu mākslas muzeju iet skolēnu grupas. Arī viņi dažkārt cenšas kaitināt godasardzes puišus. Rīgā pie prezidentes pils nav tā, kā, piemēram, Stokholmā pie karaļa pils, kur ap godasardzes būdiņu ir novilta trekna svītra, pār kuru civilisti nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt. Tomēr arī tur tūristi mēdz dažādi izklaidēties, zinot, ka sardzes vīrs nedrīkst pat aci mirkšķināt.
Interesants bijis gadījums, kad Mārtiņš stāvēja postenī un garām gāja mazais brāļuks, kurš centās lielo uzrunāt un brīnījās, kāpēc viņš neatbild. Karavīram atlicis dienēt vēl divus mēnešus. Tie nebūs viegli, taču jāiztur. Godasardzes rotā dienēja vēl viens vijciemietis — Jānis Kalniņš. Viņš stāvēja postenī pie Brīvības pieminekļa, taču tagad jau ir demobilizējies. Pie pieminekļa dienests ir līdzīgs kā pie pils. Mārtiņš atzīst, ka šis dienests nav viegls. Reglaments jāievēro visos sīkumos. Ja vēl pavisam nesen presē parādījās ziņas par ārpusreglamenta attiecībām armijā, tad Mārtiņš apgalvo, ka viņa rotā nekad nekas līdzīgs nav noticis. Godasardzes rotā nevienam nekad nav nekādu atlaižu. Tur uz vismazākajiem pārkāpumiem neskatās caur pirkstiem. Ir situācijas, kad karavīrus nelaiž pat uzsmēķēt.
Iespējams, strādās prezidentes apsardzes dienestā
Nodarbības notiek no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā — jātrenējas soļot un jāapgūst citas zinības. Tiklīdz karavīri nokļuva Rīgā, tā bija jādodas uz ierindas mācību laukumu. Vasarā nodarbību grafiks ir īpaši blīvs — no rīta līdz vakaram. Iemācīties precīzu soli ar kājas pacelšanu tieši 15 centimetru augstumā nav viegli. Godasardzes rotā nemēdz būt īsāki puiši par 175 centimetriem. Mārtiņa dienests neaprobežojas tikai ar postenī stāvēšanu pie prezidentes pils. Dažkārt jādodas uz lidostu sagaidīt augstas oficiālas amatpersonas, reizēm jāpiedalās ziedu nolikšanas ceremonijās un bērēs.
Pēc Mārtiņa aiziešanas armijā bija vēl divi obligātie iesaukumi. Turpmāk tā vairs nenotiks, jo armijā dienēs tikai profesionāļi. Jautāts par dzīves plāniem pēc dienesta armijā, Mārtiņš atbild, ka konkrētu lēmumu vēl nav pieņēmis, taču, iespējams, viņš strādās prezidentes apsardzes dienestā.
Protams, karavīriem allaž ir arī brīvais laiks. Tas visbiežāk tiek pavadīts pie televizora vai sporta nodarbībās. Vasarā kareivji spēlē futbolu un volejbolu. Netālu no dienesta vietas ir sporta klubs, kurā iespējams nodarboties ar visām zālē paredzētajām sporta spēlēm.
Saņem apbalvojuma atvaļinājumu par stāvēšanu postenī
Karavīri allaž gaida atvaļinājumu. To parasti piešķir ik pēc trijām nedēļām trīs dienas — no piektdienas līdz svētdienas vakaram. Pagājušās nedēļas nogalē Mārtiņš saņēma apbalvojuma atvaļinājumu — piecas dienas. Šādu atvaļinājumu piešķir pēc 200 stundu nostāvēšanas postenī. Parasti godasardzes rotā karavīri postenī stāv trīs mēnešus, taču Mārtiņa iesaukuma puišiem sagadījās tā, ka dienests šajā postenī ir ilgāks, tas ir, sešus mēnešus. Mārtiņš allaž atvaļinājumu pavada ģimenē.
Ikdienā ārpus armijas daļas var nokļūt tikai izņēmuma kārtā, piemēram, slimības gadījumā. Tad izraksta īpašu norīkojumu, lai varētu nokļūt pie vajadzīgajiem medicīnas speciālistiem. Pirmā izvēlētā specialitāte dzīvei pirms došanās armijā puisim bija neveiksmīga — mācības Jelgavas tehnikumā pavāra profesijā sagādāja vilšanos. “Atzīšos, man patīk labi paēst, taču stāvēt pie plīts — nu nepavisam ne,” sākotnējo izvēli nožēlo Mārtiņš. Viņš ir ļoti apmierināts ar piedāvāto ēdienu dienestā un apgalvo, ka nekādi papildu pārtikas krājumi par savu naudu nav jāpērk.
Pēc definīcijas, karavīram būtu jāprot šaut. M. Kalniņš visbiežāk gan ar kaujas, gan mācību patronām šāvis mācību bataljonā Alūksnē. Tur apgūta arī izdzīvošanas skola neapdzīvotā vidē. Ja sākotnēji vajadzēja par sevi parūpēties tikai vienu dienu, tad mācību kursa noslēgumā itin skarbos apstākļos bija jāiztur piecas dienas.
Jautāts par neparastiem, iespējams, ekstrēmiem piedzīvojumiem, Mārtiņš pasmaida, ka armijā miera apstākļos viss ir līdz garlaicībai precīzi reglamentēts. Katrs atrod sev draugus, taču izklaides iespējas ir gaužām niecīgas. Piemēram, kārtis kazarmā spēlēt aizliegts, jo to uzskata par azartspēli. Dodoties atvaļinājumā vai citur, karavīram obligāti jābūt formas tērpā. Izņēmums iespējams vienīgi mājās, kur to var novilkt. Armijas cilvēku disciplīnai pilsētā seko militārā policija. Mārtiņam vēl nekad nav likts uzrādīt dokumentus, taču allaž jārēķinās, ka tos var pieprasīt. Tāds ir dienests. Mārtiņš pieļauj, ka armijas dzīve veido cilvēka raksturu.
