Par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Madonas reģionālās nodaļas Valkas klientu apkalpošanas centra darbiniecēm dzirdēts daudz labu vārdu.Īpaši atzinīgi par apkalpošanu centrā izsakās pensionāri, kuriem šajā iestādē ik pa laikam iznāk kārtot pensijas lietas. “Tās ir ļoti laipnas darbinieces. Ja ko nesaprotu, visu sīki izskaidro un cenšas palīdzēt. Reiz māsai iestādē kļuva slikti, un kāda darbiniece tūlīt atnesa sirdspilienus un ūdeni,” atceras Valkas pensionāre Anta Lūse.Pašas darbinieces atzīst, ka sociālās apdrošināšanas iestādē viena speciāliste nevar visu izdarīt, lai operatīvi apkalpotu klientu, jo nereti viens pakalpojums ir pakārtots vēl kādam, par kura sniegšanu atbild cita speciāliste. Tas nozīmē – lai visas operācijas saskaņoti un raiti veiktu, jābūt saliedētam un profesionālam kolektīvam. Uzskata par labāko pasaulēValkas klientu apkalpošanas centra vadošā inspektore Una Ķieģelmane apliecina, ka tā tas arī ir. Pašlaik kolektīvā strādā deviņas speciālistes un gandrīz visas ir ar ievērojamu darba stāžu. Kadru mainības iestādē nav. Pēc darba stāža visjaunākā kolektīvā ir vecākā inspektore Inga Bergholde, kura sociālajā apdrošināšanā nostrādājusi sešus gadus. Savukārt ar vislielāko šajā darbā pavadīto gadu skaitu var lepoties Daiga Sondare, kura nostrādājusi vairāk nekā 30 gadu. “Es varu tikai pateikties Dievam, ka Viņš man ir devis iespēju strādāt tādā kolektīvā. Bez fleitēšanas varu apgalvot, ka tas ir labākais kolektīvs pasaulē. Dzīvē esmu pārliecinājusies, ka labām attiecībām kolektīvā ir galvenā nozīme, lai darbs būtu patīkams un strādāt būtu interesanti. Ja uz darbu jādodas kā pret stāvu kalnu, tad laikus jāiet projām. Esmu priecīga, ka es tā nekad neesmu jutusies,” saka D. Sondare. U. Ķieģelmane atklāj, ka viņai labas attiecības kolektīvā bijis pat izšķirošais faktors, izvēloties darbavietu. “Sociālajā apdrošināšanā sāku strādāt tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. Toreiz man bija divi piedāvājumi. Kāds pastāstīja, ka sociālās apdrošināšanas Valkas filiālē alga gan ir mazāka, toties ideāls kolektīvs. Tas man nospēlēja izšķirošo lomu. To, ka šī izvēle bijusi pareiza, apliecina tas, ka joprojām esmu te. Pēc manām domām, attiecības kolektīvā arī ir galvenais nosacījums, vai strādāt ir patīkami un interesanti, vai arī darbā jāskaita stundas līdz tā beigām. Patiesībā jau ir tā, ka darbs ir tikpat kā otrās mājas, jo tajā tiek pavadīta visa diena. Domāju, ka tieši tādēļ mēs visas strādājam ar interesi un aizrautību, jo savā starpā labi satiekam,” secina Una.Pēc savas gribas neaiziešotViņai piekrīt arī kolēģe inspektore Antoņina Šestakova. “Deviņdesmitajos gados sociālo nodokli no arodbiedrībām nodeva sociālā dienesta pārraudzībā. Tādēļ arī mani no arodbiedrību darba pārcēla uz šejieni, un nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. Varu tikai piekrist Unai, ka pie tā liela nozīme bija arī draudzīgumam mūsu kolektīvā,” saka A. Šestakova.Inga atzīstas, ka pieteikusies šim darbam, jo uzzinājusi, ka ir vakanta vieta. “Izturēju konkursu un sāku strādāt, vēl īsti nezinot, kā veiksies. Tagad godīgi pasaku – pati pēc savas gribas nedomāju atstāt šo darbu un tas ir tikai kolēģu dēļ, jo te ir lieliska komanda,” saka Inga.Inspektore Ausma Jūga atklāj, ka vispār nevarot lepoties ar daudzām darbavietām. Pirms daudziem gadiem viņa štatu samazināšanas rezultātā aizgājusi no Krājbankas un ir priecīga, ka izdevies atrast darbu sociālajā apdrošināšanā Valkā. “Janvārī paliks 13 gadu, kopš te strādāju un varu tikai piekrist Ingai un Unai, ka te man patīk. Tam iemesls ir jau visu kolēģu pieminētais kolektīva nopelns,” apliecina Ausma.No šņorgrāmatas līdz datoramInspektores atzīst, ka gadu laikā darbā piedzīvojušas daudz pārmaiņu – no tā saucamajām šņorgrāmatām līdz moderniem datoriem. “Pašā sākumā visus datus, dokumentus un atskaites rakstījām ar pildspalvu. Esam izgājušas cauri arī nervozēšanai un garīgajai spriedzei, apgūstot datoru programmas. Tāds grūts pārejas periods bija daudzās iestādēs, bet nu darbs kļuvis operatīvāks un ērtāks,” stāsta U. Ķieģelmane.Inspektores gan atzīst, ka galvenais viņu ikdienā ir darbs ar cilvēkiem, bet tas nekad nav vienkāršs. Turklāt katra kļūda var ietekmēt attiecīgā klienta labklājību. “Nav gluži tā, ka mēs, tāpat kā lidotāji, varam kļūdīties tikai vienreiz. Ja ieviesušās neprecizitātes, tās pašas atrodam un, cik vien ātri iespējams, novēršam. Tomēr cenšamies visu izdarīt kārtīgi. Ir gadījies, ka darba devējs nav visu izdarījis, lai strādājošajam apmaksātu darba nespējas lapu. Tad mūsu darbinieces pašas meklē darba devēju un panāk, lai nepilnības iespējami ātrāk tiktu novērstas,” skaidro Una.Šajā darbā rutīnas navDažkārt no malas darbs Sociālās apdrošināšanas aģentūras Valkas klientu apkalpošanas centrā izskatās sauss un neinteresants, ko darbinieces veic gandrīz automātiski. Tas ir ļoti virspusējs uzskats.Una ir pārliecināta, ka sociālās apdrošināšanas jomā nav iespējams ieslīgt rutīnā. “Un tas lielākoties ir apjomīgās likumdošanas dēļ, kas pastāvīgi mainās. Turklāt šīm biežajām izmaiņām ne vienmēr spēj līdzi izsekot Informācijas tehnoloģiju departamenta programmētāji. Tad rodas situācija, ka pakalpojumu uzreiz nav iespējams piešķirt, bet termiņi rit uz priekšu – īsi sakot, vienkārši nav,” nosaka U. Ķieģelmane.Dažkārt iznāk iejusties arī psihologa lomā, jo ne vienmēr nervozāks klients saprot, ka viņam pakalpojumu nāksies pagaidīt vai līdz tā saņemšanai kaut ko vēl nokārtot. “Ir bijis tā, ka sekretāre ir stāvējusi aiz durvīm un klausījusies, vai ar mani sarunas laikā ar apmeklētāju kaut kas nenotiks. Tomēr mēs pašas cenšamies būt savaldīgas un mēģinām nomierināt sapīkušo klientu. Tā ka no garlaicības un vienmuļības darbā nav ne miņas,” apliecina Una. Gan kā ģimene, gan komandaVaicātas, vai darbinieces kolektīvu vairāk izjūt kā saskaņotu komandu vai lielu ģimeni, saņemu atbildi, ka abējādi. Neviena nespēj iedomāties, kā justos, ja iestādē sarunas noritētu tikai par darbu, ievērojot distanci citai pret citu. “Pašā sākumā daudz kas bija neskaidrs. Staigāju pa kabinetiem no vienas kolēģes pie otras un vaicāju, kā rīkoties. Nezinu, kas būtu, ja iznāktu sastapties ar vēsu atturību,” stāsta I. Bergholde.Una piebilst, ka citādāk nemaz nevar būt, jo ir daudzi pakalpojumi, kuri darbiniecēm jāsniedz kopīgi, katrai veicot kādu operāciju. “Par ģimeniskumu mūsu vidū varētu liecināt tas, ka cita citai uzticam priecīgus un mīļus notikumus dzīvē, piemēram, mazbērna vai mazmazbērna piedzimšanu. Kopīgi atzīmējam vārda un dzimšanas dienas,” saka Una.Iestādē strādājošās var lepoties ar vēl vienu lietu. Tik daudz vaļasprieku kā Valkas centra darbiniecēm diezin vai vēl kādā citā darbavietā var saskaitīt. Turklāt, ja kādai kolēģei hobijs ir īpaši interesants, tad to pārņēmušas arī citas. “Tā, piemēram, ar pērļošanu vispirms sāka nodarboties Ausma, pēc tam šo nodarbi sāka mācīties citas. Es reiz nolēmu pierakstīt, ar ko mēs katra brīvajā laikā aizraujamies. Iznāca vesels saraksts. Tā ir jau minētā pērļošana, tapošana, dziedāšana, dejošana, skriešana, zīmēšana, mums ir arī sava teātra māksliniece Daiga. Kā pēdējo varu minēt japāņu mākslas veidu origami, ar ko nodarbojas Inga,” stāsta U. Ķieģelmane. Daiga Sondare atzīst, ka teātris ir viņas dzīves daļa, kas pieder sirdij. Šī aizraušanās un ikdienas darbs viens otru papildina. “Teātrī es pilnīgi relaksējos un gūstu jaunu spēku darbam, savukārt darbā mani pozitīvi uzlādē mūsu savstarpējās attiecības, kas dod prieku brīvajā laikā iet uz mēģinājumiem,” saka Daiga.Inga skaidro, ka origami mākslā viņa no A4 formāta papīra lapām izloka dažādas figūriņas un tad no tām veido kaut ko lielāku. Šī māksla interesē ar dažas kolēģes, bet viņas vēl nav izmēģinājušas tajā pārbaudīt savas spējas, jo nav pārliecinātas, vai pietiks pacietības, kas šajā nodarbē noteikti vajadzīga.Toties ir viena brīvā laika nodarbe, kas lielākajai daļai darbinieču kopīga. Tas ir darbs dārzā. Pie kafijas tases bieži notiek dalīšanās pieredzē, kā to vai citu puķi vai augu labāk izaudzēt, gluži parasta lieta ir arī apmainīšanās ar stādiem un ieteikumiem to audzēšanā.Una atzīst, ka ir daudz lietu, kas vieno kolektīvu, un nākotnē noteikti visas kopā domāšot, kā vēl vairāk nostiprināt labās attiecības kolektīvā. “Ļoti patīkamas ir tikšanās reizes ar citu reģionu kolēģēm. Kādreiz, kad valstī vēl nebija iestājusies krīze, braucām ekskursijā uz Akvaparku. Kad dzīve uzlabosies, plānosim atkal līdzīgus braucienus. Tajos vairāk nekā citkārt ikdienā varam satuvināties, jo profesionālajā darbā, protams, ir vajadzīgas zināšanas un prasme, bet, lai tās būtu interesanti izmantot un pielietot, galvenais nosacījums ir kolektīvs kā vienota komanda,” apliecina U. Ķieģelmane.◆
