Valkas ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga pedagoģijā nostrādājusi 27 gadus, no tiem pēdējos deviņus pildījusi skolas direktores pienākumus.Ģimnāzijas vārds labu slavu ir ieguvis ne tikai Valkas novadā, bet arī aiz tā robežām. Īpaši veiksmīgs bija pagājušais mācību gads. Direktore pamatoti lepojas ar to, ka pavasarī skolas beidzēju rezultāti centralizētajos eksāmenos, kopumā vērtējot, ir augstākie starp skolām bijušā Valkas rajona teritorijā. Lielākoties 12. klases beidzēju darbs novērtēts A un B līmenī, daudzi mācību iestādes absolventi ir iestājušies augstskolās. Pēdējā laikā par izglītības turpmāko attīstību sabiedrībā tiek lauzts daudz šķēpu. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir nobriedis veikt radikālas reformas nozarē, par kurām notiek diskusijas un strīdi.Pirms mācību gada sākuma vēlējos par to visu uzzināt L. Kreicbergas domas. Tā sākās mūsu saruna par tēmu “Quo vadis, izglītība?” (Kurp ej, izglītība?)- Kā, jūsuprāt, šajos 27 gados, kopš esat pedagoģe, ir mainījusies izglītība – uz labo vai slikto pusi? – Es teiktu tā – bērnu un jauniešu izglītošanā joma nenoliedzami ir attīstījusies un virzījusies uz labo pusi. Vairāku gadu laikā gan es, gan mūsu kolektīvs ir sapratis, ka izglītībā ik pa laikam pārmaiņas vajadzīgas. Nedrīkst visu laiku turēties pie viena modeļa, lai cik tas labs būtu. Tagad izglītības darbā tiek respektēts tas, ka bērns ir personība ar savu individualitāti, un pirmā un galvenā prioritāte vairs nav mācību programma vai kāds priekšmets. Tas ir labi. Ja jāpiemin sliktais, tad tā ir neziņa attiecībā pret skolotāja darbu. Tagad pat. Pedagogi ir sākuši strādāt, bet vismaz vēl mēnesi neko nezinās, kāda viņiem par to būs samaksa, turklāt mācību darbu tālākā nākotnē nav iespējams plānot, jo nav zināms, kādi norādījumi un rīkojumi gaidāmi. Kad sākās krīze, algu mums aprēķināja uz pusi mazāku. Tagad, kad mums stāsta, par cik procentiem algas tiks palielinātas, patiesībā tie būs padsmit latu, un samaksa par darbu tik un tā būs mazāka kā pirms krīzes. Tā nav žēlošanās. Es ļoti vēlos, lai mūsu bērni, kuri izvēlēsies skolotāja profesiju, būtu apmierināti un skolā varētu bez rūpēm par ikdienas vajadzībām domāt tikai par mācību darbu. – Par izglītību, tāpat arī par medicīnu, diskusijas un strīdi ar aicinājumiem visu mainīt notiek jau vairākus gadus. Vai tiešām šī joma būtu ar tik daudzām nepilnībām?- Tas ir saprotami, jo cilvēkam būtiskākās taču ir divas lietas – viņa veselība un iespēja iegūt labas zināšanas. Tas, ka šīs abas jomas pastāvīgi atrodas uzmanības centrā, manuprāt, ir normāli un labi. Mani uztrauc kas cits. Piemēram, nesen izglītības problēmām bija veltīts televīzijas raidījums “Sastrēgumstunda”. Kādēļ tikai dažas dienas pirms mācību gada sākuma jāsāk ažiotāža par mācību līdzekļiem – vai tie jāpērk vecākiem vai skolai? Mani nedaudz pārsteidza tiesībsarga kategoriskā nostāja. Mēs, skolotāji, tādā situācijā tiekam padarīti par ķīlniekiem. Labi. Mēs varam iztikt bez darba burtnīcām, sporta tērpiem un citām lietām, bet vai bez mācību līdzekļiem mācībām spēsim nodrošināt vajadzīgo kvalitāti, ko no mums gaida sabiedrība? Šo problēmu nevar atrisināt nedēļu pirms mācību gada sākuma.- Jums pedagoģijas darbā ir liela pieredze. Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt izglītības sistēmai un kā vajadzētu notikt tās attīstībai?- Patiesībā galvenos attīstības virzienus ir noteicis izglītības ministrs, un es domāju, ka tie ir pareizi. Cits jautājums, kā šie plāni tiek īstenoti dzīvē. Domāju, ka mums daudz vēl jādomā par mācību satura uzlabošanu. Par nepieciešamību to darīt skandinām gadu no gada, bet neko daudz neesam paveikuši. Piekrītu, ka mēs mācām ne tikai derīgo, bet arī lietas, kas dzīvē nav vajadzīgas. Tajā pašā laikā nereti ir problēmas organizēt pasākumus, kuri veicina redzesloka paplašināšanu un kultūrizglītošanos. Piemēram, finansiāli ir ļoti grūti Valkas skolēniem organizēt braucienu uz teātri Rīgā, jo izmaksas ir ļoti lielas. Labi, ka par šiem jautājumiem sāka runāt jau manis pieminētajā “Sastrēgumstundā”. Varbūt teiktajam atradīsies dzirdīgas ausis, bet pagaidām maz tiek darīts, lai šo jautājumu atrisinātu.- Nevar teikt, ka izmaiņas mācību saturā nemaz nebūtu bijušas. Ir spriests par Latvijas vēstures mācīšanu kā atsevišķu priekšmetu, mainīts autoru darbu saraksts literatūrā. Piemēram, tagad programmu sastādītāji plāno no obligātās literatūras programmas izņemt Andreja Upīša romānu “Zaļā zeme”, kas ir mūsu klasikas zelta fonds. Vai šādas izmaiņas veicina dziļāku zināšanu ieguvi?- Jā, tas ir diskutējams jautājums. Tendence panākt daudzpusību programmā nav slikta, bet man šķiet, ka vairāk jādomā par pamatzināšanu apguvi. Piemēram, runājot par jūsu pieminēto rakstniecību, vidusskolā skolēni vairāk iepazīstas ar ārzemju literatūru, bet latviešu rakstnieku darbiem atliek mazāk laika. Tad jāizšķiras, kas skolēniem vajadzīgāks un interesantāks. Vai viņiem nozīmīgāk zināt Ibsena “Pēru Gintu”, Šekspīra “Romeo un Džuljetu” vai Upīša “Zaļo zemi”, jo stundu skaits ir tāds, kāds ir, un vairāk nevar būt. Par to jāizšķiras skolotājam. Laikā, kad mainās gan eksāmenu saturs, gan prasības pret dzīvi, tieši skolotājs ir tas, kurš izvēlas, ko zināt skolēnam būtu noderīgāk. Mūsu paaudzē vēl ir cilvēki, kuri ar patiku lasa “Zaļo zemi”, bet vai šo biezo romānu ar interesi izlasītu mūsdienu jaunieši, par to es šaubos. Un vai vajag? Tas ir jautājums, kas jāatrisina pedagogam. Protams, arī jauniešu intereses ir dažādas un šajā aspektā atklājas vēl viena problēma. Pašlaik izglītības finansēšana notiek pēc principa – nauda seko skolēnam. Patiesībā tāds princips veicina skaitliski lielu klašu veidošanu un nonāk pretrunā ar bērna individuālās personības attīstību. Divi, trīs skolēni, piemēram, gribēs lasīt un analizēt “Zaļo zemi”, bet pārējie 28 klasesbiedri to nevēlēsies. Kā rīkoties? Te grūti dot recepti. Jāizšķiras skolotājam.Man tajā visā patīk tas, ka izglītība nav sastingusi, bet ir process, kurā viss visu laiku mainās.- Pārmaiņas patīk arī jaunajam izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim. Kā vērtējat ministra aktivitātes?- Pozitīvi. Man patīk, ka viņš neizvairās no sasāpējušām lietām, bet droši par tām runā. Jā, dažkārt ministra ierosmes sakaitina, bet sliktāk būtu, ja nekas nenotiktu. Viņš visu laiku meklē kaut ko jaunu un labāku, un es to vērtēju atzinīgi. Vēlos, lai ministram līdzās būtu stipra komanda, kas viņu atbalstītu.- Tāpat kā citās jomās, arī mūsdienu izglītībā arvien lielāku vietu ieņem modernas tehnoloģijas, jaunieši apgūst biznesa zinības, mācās ekonomiku. Vai nav tā, ka sākam audzināt tehnokrātu, kuram humanitārās vērtības paliek otrajā vietā?- Domāju, ka ne. Jaunieši arī mūsdienās prot novērtēt grāmatas. Vasaras brīvlaikā dežurēju skolēnu nometnē. Kad vakarā iegāju viņu telpās, lai apskatītos, kā jaunieši sagatavojušies naktsmieram, man bija liels prieks ieraugot, ka viņi lasa grāmatas. Man šķiet, ka, iespējams, mainīsies lasāmais priekšmets, bet ne interese par uzrakstīto vārdu. Varbūt, ka nākotnē tā nebūs grāmata, bet dators. Jau tagad esmu redzējusi, ka jaunieši lasa daiļliteratūru internetā. Nu lai. Formai nav nozīmes. Galvenais, ka lasa. Es pieļauju, ka latvieši kā tauta, iespējams, ir vairāk tendēta uz humanitārajām vērtībām, tādēļ lasīšanas prieks un mīlestība pret grāmatām nezudīs, kaut arī nākotnē tā būtu e-lasīšana.- Pēc novada Izglītības pārvaldes datiem, katru gadu palielinās to skolēnu skaits, kuriem ir mācīšanās grūtības. Vai tam nav iemesls arī lielā mācību slodze, par ko ne mazums diskutēts sabiedrībā?- Viena no izglītības ministra iecerēm arī ir sakārtot mācību saturu saistībā ar bērniem piemērotu garīgo noslodzi. Pēc manām domām, mūsdienu vidusskolēniem garīgā slodze ir nenormāli liela. Ja kāds to grib apstrīdēt, lai pasēž vienam vidusskolēnam līdzās visās stundās dienas garumā. Tad viņš redzēs, cik daudz jaunietim jāapgūst. Es domāju, slodzi optimizēt var, pārkārtojot dažos priekšmetos mācību saturu. Piemēram, mācot Latvijas vēsturē par mūsu valsts izveidošanos, tā pati klase varētu iepazīties arī ar tā laika literatūru. Skolotājs viens pats to nevar pārkārtot. Ja saturs būtu sabalansēts, mēs ietaupītu laiku. Tagad vēl grib ieviest dažādus papildpriekšmetus, piemēram, lai skolēnus vairāk izglītotu veselības un partnerattiecību jautājumos. Par to visu tāpat skolā pedagogi runā un skaidro. Pirms laika sākās runas par bībeles mācības ieviešanu sākumskolā. Ir taču svētdienas skolas. Reizēm šķiet, ka braucam no viena grāvja otrā, kaut pietiktu ar jau pieminēto mācību satura sabalansēšanu.- Par apgūstamo zinību nepietiekamību tātad sūdzēties nevar. Bet vai skola audzina arī cilvēku?- Te daudz kas atkarīgs no skolotāja personības. Vienu un to pašu mācību priekšmetu pēc tādas pašas programmas var mācīt ļoti dažādi. Tieši tādēļ vēlos, lai pedagoga darbs būtu pietiekami labi atalgots un lai uz skolu strādāt nāktu vairāk jaunu cilvēku, kuri labi saprot jauno paaudzi. Pagaidām viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bet es esmu optimiste. Ir klāt kārtējais mācību gads, un neizskatās, ka tas būs viegls. Taču es pieņemu, ka tas būs interesants. Pašlaik modē ir vārdiņš “pozitīvisms”. Es novēlu visiem kolēģiem dzīvot šī vārda zīmē, jo tā tas ir – cik tu citiem sniegsi pozitīvā, tik daudz tas arī būs ap tevi.
