35. turpinājums. Tas kļuva par sākumu manai un skolotājas sarakstei līdz viņas mūža noslēgumam.
35. turpinājums.
Tas kļuva par sākumu manai un skolotājas sarakstei līdz viņas mūža noslēgumam.
Bet skolas laikā Bērzkalne mani vairāk sāka ievērot pēc kāda atgadījuma. Kad pēc pārtraukuma atgriezos skolā, vēl nebija izremontētas paredzētās kopmītņu telpas, kas tika pārceltas uz kādreizējo Biržu viesnīcu. Lai nebūtu jāmitinās uz ielas, mums, kādiem četriem vīriešcilvēkiem, ierādīja pagaidu mitekli skolā, kādā ar finieri no garderobes norobežotā telpā. Gadījās, ka sestdienā uz vietas palikām tikai divi ar Jāzepu no pedagoģiskās klases, un mums kļuva briesmīgi garlaicīgi. Par laimi, lielākās meitenes bija nolēmušas skolas zālē rīkot literatūras pulciņa pirmo nodarbību, un piedalīties tur drīkstēja visi, kuri pie durvīm parolei norunās kādu citātu no Andreja Upīša “Zaļās zemes”. Abi ar Jāzepu uz ātru roku iemācījāmies mazītiņu dialoga fragmentu un tikām ar gavilēm pieņemti. Skolotāja Bērzkalne stāstīja dažus savus jaunības pieredzējumus, nedaudz arī par dzīvē sastaptiem rakstniekiem. Bija interesanti, kaut atmiņā aizķēries tikai noslēgums.
Tā bija rotaļa ar kamoliņa mētāšanu — kuram tas iekrīt klēpī, tam jānosauc kāda personāža vārds no “Zaļās zemes” un jāmet kamoliņš citam.
Es vasarā, gatavodamies mācībām skolā, romānu biju ļoti uzmanīgi izlasījis, tāpēc varēju paspīdēt ar teicamu atmiņu. Meitenes drīz uztvēra manu zibenīgo reakciju, tāpēc sāka bombardēt pastiprināti tieši mani. Skolotāja arī sāka mani saspringti vērot, bet man nepietrūka un nepietrūka vārdu no Upīša plašās personu galerijas. Savā ziņā biju iekritis, jo turpmāk nokļuvu īpašā skolotājas uzmanības degpunktā.
Sacerējumu rakstīšana man kļuva aizvien veiksmīgāka, par saturu allaž tiku uzslavēts, bet mana vājā vieta bija gramatika. Vismaz viena kļūda iespruka katrā sacerējumā, lai kā būtu centies. Ar vienu mājas sacerējumu es tomēr smagi pārspīlēju, jo biju pierakstījis pusotras burtnīcas. Kad stundā noliku Bērzkalnei uz galda savu garadarbu, vispirms saņēmu aizrādījumu:
— Vajadzēja rakstīt jaunā burtnīcā, ja vecā gandrīz pilna!
— Skolotāj, bet man abas burtnīcas ir jaunas…
Tikai tagad saprotu, kādas papildu rūpes sagādāju skolotājai, jo rakstu darbi taču jāizlasa un jāizlabo. Bet Bērzkalne neko nepārmeta, tikai mazliet demonstratīvā tonī atvainojās par nevietā izteikto aizrādījumu. Ja nemaldos, toreiz sacerējumā bija iesprukušas kādas trīs interpunkcijas kļūdas, bet tas jau tikai tāds sīkumiņš.
Turpmāk vēl.
