Pie valcēniešiem Ņinas un Jura Lāčiem viesojāmies brīnišķīgi iekoptajā dārzā dārzkopības kooperatīvā “Celtnieks”. Saimnieki mūs sagaida priecīgi, bet nedaudz izbrīnījušies, kāda iemesla dēļ viņi izpelnījušies vietējās preses uzmanību. Atbildam, ka Lāči ir no tiem retajiem pāriem, kuri, neskatoties uz savu cienījamo gadu skaitu, pilsētas kultūras namā apmeklē visas svarīgākās balles. Juris to apstiprina, skaidrojot, ka piedalīties Latvijas proklamēšanas gadadienas svinīgajā pasākumā un ballē ir katra latvieša godalieta. Savukārt Ņina vīru papildina, atklājot, ka katru gadu viņi neizlaiž arī novada pašvaldības rīkoto Vecgada balli pašvaldības iestāžu darbiniekiem.Nestaigā sadrūmuši Neba jau tikai tāpēc braucām ciemos, ka Lāči ir lieli dejotāji. Arī tāpēc, ka viņi nestaigā sadrūmuši un nestrostē pastāvošo iekārtu, bet gan paši gādā, lai dzīve ritētu ne tikai sakārtoti un mierīgi, bet arī interesanti. Zinot, ka mūsdienās ir diezgan ierobežotas darba iespējas, abi joprojām strādā algotu darbu – Ņina jau ilgus gadus ir Valkas bērnudārza “Pasaciņa” medicīnas māsa, bet Juris strādā vietējā uzņēmumā “Pepi Rer” – labo tehniku. Tas nebūtu nekas īpašs, ja vien nākamgad Ņina nesvinētu 70. dzimšanas dienu, bet Jurim šovasar apritēs 75 gadi. Ņina priecājas, ka Juris nekad nav sēdējis mājās ar klēpī saliktām rokām un mierīgi pavadījis savas vecumdienas. Pensionārs jūtas noderīgs arī savos pensijas gados, jo viņa darba pieredze un prasme joprojām ir augstā vērtē. Domājams, ka daudzi bijušā Valkas rajona iedzīvotāji Juri atceras kā laipnu un izpalīdzīgu “Lauktehnikas” autobusa šoferīti. Sēžot pie autobusa stūres, valcēnietis bijušo Padomju Savienības teritoriju izbraukājis krustu šķērsu. Juris joprojām rūpējas par ģimenes autoparku, gādā, lai tehnika, ar ko apstrādāt dārza zemi, būtu kārtībā. Bez darba Juris nemaz nemācētu dzīvot. Ņina rāda vēl pēc svaigiem dēļiem smaržojošu šķūnīti, kuru vīrs pats ar savām rokām uzcēlis. Viņa gan nedaudz bažīgi atklāj, ka tolaik viņš pārāk sevi samocījis un iedzīvojies nepatīkamā kaitē. Juris tik atmet ar roku, atklājot, ka nākamvasar noteikti dārza mājai jāuzbūvē jaunas kāpnes. Toties Ņina vēlas, lai tikai abiem būtu veselība un spēka dzīvošanai un strādāšanai. Bērnudārza darbiniece atzīst, ka mūsdienās nemaz nav tik viegli strādāt kupli apmeklētā pirmsskolas izglītības iestādē, jo bērnu tikumi ir tik atšķirīgi, salīdzinot ar padomju laika bērniem. Ņinas raksturā nav slavēt aizgājušos laikus, ka toreiz bija zāle zaļāka un bērni paklausīgāki. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri spēj pielāgoties jebkuriem apstākļiem un rast prieku it visā, ko dara. Pirmais vīrs apprec ar viltu Lāči kopā nodzīvojuši jau 30 gadus. Ņinai šīs ir trešās laulības, bet Jurim – otrās. Būdama atklāta, Ņina stāsta, ka pirmais vīrs viņu apprecējis ar viltu. Ņina saņēmusi telegrammu, ka viņam mājās notikusi nelaime. Jaunības karstumā, daudz neko nedomādama, Ņina ar vilcienu traukusies pie izredzētā, domādama, ka brauc uz bērēm. Izrādījās, ka puiša māte pielietojusi viltību, lai tikai meitene atbrauktu pie dēla. Drīz vien rīkotas kāzas, jaunajā ģimenē piedzima Ņinas vienīgais dēls Vladimirs. Klausoties sievietes dzīvesstāstu, uz viņu tik tiešām var attiecināt pazīstamo teicienu – dzīve raiba kā dzeņa vēders. Pēc tautības viņa ir Krievijas somiete. Dzimusi nelielā ciematiņā pie Tallinas, bet pabeigusi krievu vidusskolu Valgā. Jaunībā iepazinās ar puisi no Ukrainas, kurš dienēja Valgā. Sešus gadus Ņina nodzīvoja Karpatu kalnu ieskautajā Kosovas pilsētā. Ņina atceras, ka viņai pirmajā laulībā gājis kā pa ciņiem, jo ukraiņu vīrs nav bijis uzticīgs sievai. Tai pusē tas ir bijis pats par sevi saprotams, jo īstam gandžam (tulkojumā no ukraiņu valodas – saimniekam) jābūt vairākām sievietēm. Ņinas vīrs šo kalnu tradīciju īstenojis pilnu krūti. Atceroties to laiku, Ņina atklāj, ka arī viņa pielietoja viltu, lai tiktu atpakaļ uz mājām. Vīram pateikusi, ka brauc atvaļinājumā pie mammas, paņēmusi dēlu un aizbraukusi uz neatgriešanos. Ņinas dzīvē skaitlis seši bijis liktenīgs arī otrajā kopdzīvē. Viņai sešus gadus pieticis pacietības, lai spētu izturēt otro vīru, kuram pārāk garšojis šņabis. Par laimi, trešais mēģinājums nodibināt ģimeni izrādījās veiksmīgs un uz mūžu.Sieva vīrā nemeklē sliktoAr Juri Ņina iepazinās, strādādama “Lauktehnikā” Valkā. Katru rītu pie vaigā glītās un patīkamās medicīnas māsiņas, kā uzskata Juris, uz pārbaudi alkohola līmeņa noteikšanai asinīs ieradušies šoferi. Juris gan atzīstas, ka jau agrāk, ārstējoties Valkas slimnīcā, gaitenī ievērojis jaunu un glītu māsiņu. Zemapziņā vīrietim šis skats joprojām palicis atmiņā. Juris atklāj, ka šķiršanās no pirmās ģimenes viņam bijusi smaga un sagādājusi daudz sirdssāpju. Iepriekšējā laulībā Jurim ir dēls un meita, tāpēc viņš no sievas izšķīries tikai tad, kad bērni kļuvuši patstāvīgi. Vaļsirdīgā sarunā atklājas, ka Jurim šī tēma joprojām ir smaga, tāpēc jautājam, kas ir veiksmīgas laulības noslēpums. Izvērtējot otro laulību, Juris atklāj, ka Ņina nekad otrā cilvēkā nemeklē “utis un blusas” – neizdarības un sliktās īpašības, bet cenšas ieraudzīt tikai labo. Tas Jurim šķiet pats vērtīgākais, ko vien sieva var sniegt viņam – pozitīvas emocijas. Ņina gan protestē, sakot, ka nemaz tik bieži vīru neslavē, kaut gan viņam esot zelta rokas, tāpēc ir par ko slavēt. Pat pēc tik ilgi kopā nodzīvotiem gadiem Ņina vīru sauc tikai mīļvārdiņos – par Mīļumiņu un Lāčuku. Jurim rūp, kā ikdienā jūtas Ņina. Savā dzīvē viņa par visiem simts procentiem ir pārliecinājusies, ka tikai kopīgas intereses ir veiksmīgas kopdzīves pamatā. “Ja kopā nav interesanti, tad nav iespējama sadzīvošana,” ar pārliecību teic Ņina. Viņa gan smejas, ka ar gadiem Juri ir diezgan grūti pierunāt, lai viņš sēstos mašīnai pie stūres un dotos izbraukumos. Par laimi, Ņina savu ceļotprieku dala ar 13 gadus veco mazmeitiņu Sofiju, kura nemaz neļauj vecmāmiņai bez viņas izbraukt no valsts. Juris atzīst, ja viņam būtu jāpamet dzimtā Valka vai, nedod Dievs, Latvija, tad būtu traki.Kas attiecas uz nesaskaņām, tad vienīgais, kas tracina Ņinu, ir tas, ka Juris skaļi klausoties radio. Tas skanot visur, pat brīvā dabā dārzā. Atnākot no darba, kur diendienā jādzird bērnu balsis, mājās Ņinai gribas klusumu. Juris gan smejas, ka reti mājās esot tas klusums, jo bieži vien pie Lāčiem uz ķirbju pankūkām sanāk dārza kaimiņi. Juris esot vienīgais vīrietis šai sieviešu “kolonijā”, tāpēc kaimiņienēm izlīdz ar vīriešu darbiem, piemēram, nopļauj zāli. Savukārt Ņina uzskata, ka ar kaimiņiem ir jāsadzīvo, jo tie reizēm ir paši tuvākie cilvēki, kas prot dalīt ne tikai priekus, bet arī bēdas. Tam piekrītot, ar galvu pamāj arī Juris.
