Anita Anitīna* * * Vilkās Diena auksta un pelēka, Lietus asaras lija, lija… Te gluži nejauši dārzmalā Tā pīlādzi ieraudzīja. Stāvēja, skatījās, brīnījās, No vaigiem asaras žuva, Pastiepa roku, paspēra Arī kādu solīti tuvāk – Krelles sarkanas, mirdzošas, Zaros sakārtas, vējā šūpo! Vai rotādamies koks prieku gūt Šajā pelēkā dienā lūko? Un atlido putniņš raudzīties, Saule mākoņus pastumj malā. Visi gluži vai mutēm ieplestām Skata pīlādzi dārza malā. Bet tas, kā arvienu pieticīgs, Stāv savā ierastā vietā. Vien krelles sarkani uguņo, Un priecīga kļūst pat diena, Kas vilkās tik auksta un pelēka Ar lietus asarām acīs. Tagad zina katram pretī nācējam Diena labus padomus sacīt: Vajag pavisam, pavisam maz – Kaut ko labu, skaistu, kaut nieku, − Lai pelēka dvēsele atgūtu Gaismu un dzīvotprieku.
