Tuvojoties mūsu četrgadīgās Martas vārda dienai jūlija beigās, kopā ar ģimeni sākām apsvērt – kā to nosvinēsim šoreiz. Mēs vēlējāmies noorganizēt Martas dienu tā, lai tā būtu piepildīta ne tikai ar izklaidēm, bet arī bērniem ko iemācītu. Šis ir vecums, kad bērni ir ļoti atvērti un rodas viņu cilvēciskā izpratne par to, kas ir krietna rīcība un kas – nē, kas ir labi, kas – slikti.
Mēs, pieaugušie, katru rītu nūjojot 8 km distanci mūsu tuvējā mežā, reizēm ar skumjām, reizēm ar dusmām un neizpratni vērojam, kā ik dienu tajā parādās aizvien jauni un jauni cilvēku atstāti atkritumi – maisiņi, papīri, pudeles, izsmēķi, cigarešu paciņas, pat kompaktdiski. Loģiski, ka meža piemēslošanas intensitāte sakrīt ar ogošanas un sēņošanas laika kulmināciju – cilvēki dodas mežā gan peļņā, gan sava prieka pēc. Un ir nožēlojami, ka pret mežu, kas burtiskā nozīmē šodien daudzus pabaro, cilvēki izturas kā brutāli ņēmēji, bez jebkādas cieņas pret dabu. Tas kalpoja par ideju Martas dienas izglītojošai daļai – mēs dosimies Cūkmena cienīgā misijā! Martas dienas rītā cēlāmies agri, lai jau ap 8 gaviļniece un viņas mazie viesi, sasēdināti ar ziediem un baloniem izrotātā traktoriņa piekabē, dotos sakopt tuvējo mežu. Lai gan bijām bērnus iepriekš ideoloģiski “apstrādājuši” un allaž mācījuši, ka zemē mest neko nedrīkst un ka daba ir jāsaudzē, un ka ir pēdējā muļķība domāt, ka mežā drīkst kliegt, ālēties un darīt visu, kas mājās aizliegts, azarts, ar kādu bērni cits par citu enerģiskāk metās meklēt un šķirot atkritumus “degošajos” un “nedegošajos”, bija patīkams pārsteigums mums pašiem. Viena lieta ir nemēslot pašam, pavisam cita – vākt cita, nepazīstama cilvēka atstātos atkritumus. It īpaši, ja tu esi bērns un parasti taču nevēlies vākt pat māsas vai brāļa izmētātās mantas…Paldies Dievam, mūsu tuvējie meži nelīdzinās šoseju malām, atkritumu nav tik daudz, bet tomēr – astoņu kilometru garumā bērni savāca trīs maisus ar atkritumiem. Tagad, nepilnu nedēļu pēc Martas dienas, tajā pašā skaistajā, jau sakoptajā meža ceļā atkal pamanām čipšu pakas, saldējuma papīrus un citu drazu. Ik rītu sastopam vairākus apkārtnes ogotājus un sēņotājus. Neviens cits no Latvijas otras malas šeit nebrauc un nemēslo – tie ir šejienieši. Un tie nav tikai, kā varētu šķist, cilvēki, kas ogo, lai par nodotajām ogām iegādātos kārtējo lielo alus pudeli. Spriežot pēc mežā izsvaidītajiem iepakojumiem – tie nav zemāko plauktu pirkumi, ko atļautos cilvēki, kas taupa. Iespējams, zinot, ka šo ļaužu mežā atstātos mēslus savāc četrgadnieki, kādam radīsies kauna sajūta, tomēr neesam jau tik naivi – allaž būs kāds, kas mēslos, un kāds, kam tas būs tik neizturami, ka vilks cimdus rokās un visu savāks. Tomēr – mēs katrs varam sākt ar sevi un savu bērnu audzināšanu, negaidot, ka to darīs skola vai vēl kāds. Mēs ceram, ka Martas dienas dalībnieki nu ir kārtīgi nostiprinājuši sevī mācībstundu par to, ka mežā mēslot nedrīkst. Un ja vēl pēc tam mežmalā gaida pārsteigums – droši un dabai draudzīgā veidā iekurināts ugunskurs, kurā čurkstinās desiņas un koku zaros zaķi sakāruši dāvanas gaviļniecei – vai var būt labāks kārtējais ķieģelītis šo bērnu tapšanā par krietniem, apzinīgiem šīs sabiedrības locekļiem, kas apzināsies vienotību ar dabu kā pamatu visam pārējam. Vakarā, pārrunājot ar mazajiem, kas šajā piepildītajā dienā palicis atmiņā vislabāk, jo bez talkošanas mežā vēl taču bija daudzas stundas pie ezera, saldējuma kokteiļi, kūka un spēles, visi kā viens minēja darbošanos mežā. Tagad, dodoties jebkurā citā ceļā, mazie enerģiski un ar nopietnām sejām liek mums piestāt un savākt to, ko kāds ir nometis zemē…Ikviens, kam vārda un dzimšanas diena iekrīt laikā, kad zemi nesedz sniega kārta, var kaut ko darīt – vienkārši pulcināt savus draugus un radus un tā vietā, lai kārtējo reizi kārtīgi pasēdētu, izkustēties uz tuvāko mežu, pļavu, pagalmu un padarīt mūsu brīnumskaisto Latviju ne tikai par zaļāko, bet arī par sakoptāko zemi pasaulē. Tāpat ikviens no mums var ķerties pie lielākā darba, kas vien iespējams – audzināt savus bērnus par cilvēkiem, kas nekad nedarīs pāri dabai. Jo kur tad citur šie mēslotāji ir radušies? Viņus ir (ne)audzinājuši tēti un mammas ar savu piemēru. Novēlam katram radīt savu tradīciju, kā moderni pieņemts teikt, ar pievienoto vērtību savā goda dienā!
