Valkas pagasta zemnieks Ēriks Ūdris nemīl gozēties mediju saulītē. Drīzāk otrādi. Kāda viņa klasesbiedrene mani brīdināja, ka viņš diezin vai piekritīs intervijai. Orientēšanās sporta vidē Ēriks gan ir labi zināms, un, kad solīju runāt par sportu, viņš intervijai piekrita. Atgādinu, ka Ēriks ir arī pagājušā gada Valkas novada Sporta laureāta balvas ieguvējs kā Latvijas čempions pagarinātajā distancē orientēšanās sportā V-45 vecuma grupā.Ērika sieva Dagnija ir projektu vadītāja Vidzemes plānošanas reģionā. Meita Digne pašlaik strādā par oficianti Rīgā, bet dēls Ēriks palīdz tēvam saimniecībā, kur jāaprūpē 30 slaucamas govis.Skrien tikai prieka pēc“Ar laika atlicināšanu sportam nav nekādu problēmu. Nevar ierakties tikai darbā. Dzīvē jābūt arī kaut kam tādam, kas sagādā prieku,” smaida Ēriks. Viņa sacensību kalendārs ir blīvs, taču vienmēr ir mazāk un vairāk nozīmīgas sacīkstes, kas parasti notiek sestdienās un svētdienās. Valkas novadā orientēšanās sports nav populārs, tāpēc Ēriks ir iesaistījies Cēsu “Meridiānā”. “Azimuts”, protams, ir tuvāk, taču, lai piedalītos komandu cīņās stafetē, ir vajadzīga noteikta vecuma cilvēku komanda. Ērikam nav nozīmīgi, ko viņš pārstāv, galvenais ir piedalīties un skriet sava prieka pēc. Dažkārt uz “Azimuta” seriālu kopā ar viņu dodas Valkas ģimnāzijas sporta skolotāja Vēsma Selga. Vēl orientēšanās sportam ir pievērsušies Lugažos dzīvojošie Vaļģu ģimenes bērni. Ēriks atceras, ka savulaik no Valkas uz Smiltenes “Azimutu” devās autobuss ar 40 dalībniekiem. To pāris gadus organizēja sporta metodiķe Baiba Zālīte. Viņš uzskata, ka šis sporta veids Valkā atdzimtu, ja te būtu tāds fanāts kā Māris Stabiņš Smiltenē.Sevī ievelk nemanotRanga kalendārā sezonā ir iekļauti 16 mači. No tiem vērtē astoņus labākos. Vienas dienas un divdienu sacensības notiek gandrīz katru sestdienu un svētdienu no aprīļa līdz oktobrim. “Kāpas” mači notiek pat trīs dienas. Katrās sacensībās uzvarētājs saņem 100 punktus, bet nākamo vietu ieguvēji attiecīgi mazāk. Sezonas beigās punktus summē, un tad arī nosaka vietu ranga tabulā. Dienā, kad notika mūsu saruna, Ēriks Latvijas ranga tabulā pēc aizvadītiem deviņiem mačiem ieņēma 3. vietu, taču arī te cāļus skaita rudenī.“Orientēšanās ir sporta veids, kurā var piedalīties jebkura vecuma cilvēki. To nevar salīdzināt ne ar vienu citu sporta veidu, jo nekas labāks nevar būt. Atliek izmēģināt, un tas sevī ievelk nemanot. Man ir paziņas, kuri ir skrējuši jaunībā, bet tagad viņiem ir savs bizness. Un šie cilvēki ir atsākuši skriet! Veselību par naudu nenopirksi,” pārliecināts Ēriks. Viņš piebilst, ka šajā sporta veidā līdzās fiziskajai slodzei jāstrādā arī galvai. Orientēšanās sportā vietā ir teiciens – “ja nav galvā, tad ir kājās”.Ēriks priecājas par Edgara Bertuka panākumiem šā gada pasaules čempionātā, kur viņš izcīnīja zelta un bronzas medaļas. Tās Latvijai ir pirmās. Pirms tam padomju laikā līdzīgs panākums bija Alīdai Zukulei, startējot PSRS izlases sastāvā.Atslēdzas no ikdienas rūpēmJautāts, kāpēc izvēle krita tieši uz orientēšanos, Ēriks atbild, ka tā ir sava veida, taču patīkama slimība. Skrienot var pilnīgi atslēgties no visa ikdienišķā.Viņš sāka skriet, mācoties vidusskolā. Šajā sporta veidā Ēriku ievilka nu jau aizsaulē esošais, taču izcili talantīgais Dainis Ozols. Ēriks uzskata, ka šis cilvēks ir nepelnīti piemirsts. Savulaik viņu pieminēja, rīkojot 8.CBR kausa izcīņas mačus. Īsts paraugs Ērikam ir arī Aldis Lapiņš, kurš skrien no 60. gadiem.Ē. Ūdrim citu vaļasprieku nav. Tiem arī nebūtu brīva laika, jo zemnieku saimniecībā darba nekad netrūkst. Treniņus sev Ēriks rīko tuvējā mežā. Otrdienās viņš brauc uz “Meridiānu” Cēsīs vai Alūksnē uz “Horizontu”, bet trešdienās skrien “Azimutā”. Savukārt sestdienās un svētdienās notiek lielie valsts mēroga mači. “Četras reizes nedēļā manā vecumā ir gandrīz par daudz,” spriež sportists. Viņš uzskata, ka sportam jāpievērš vairāk jauniešu, un te “Ziemeļlatvija” var daudz līdzēt, rakstot par šīm lietām.Pa ceļam lasa sēnesĒriks nav tendēts tikai un vienīgi uz orientēšanos. Sporta ziņas vienmēr tiek noklausītas, sēžot arī traktorā vai automašīnā. Viņš gan atzīst, ka nevar pamest darbu, lai noskatītos kādu nozīmīgu hokeja vai cita veida komandas spēli. Protams, pasaules čempionātam orientēšanās sportā tiek sekots ļoti rūpīgi. Tajā nepiedalās tikai Āfrikas valstu sportisti.“Šis sporta veids noteikti ir labāks par ņemšanos svaru zālēs un visādiem fitnesiem. Protams, arī tie kādam ir vajadzīgi, jo ne jau visi skries pa mežu,” smaida Ēriks.Viņam ļoti patika sacensības Valgā, kas notiek Igaunijas – Latvijas līgas ietvaros. Tās notiek jau otro gadu, turklāt ar Eiropas fondu naudas atbalstu. Tajās ir vairākas disciplīnas: sprints, saīsinātā distance, vidējā, pagarinātā, maratons un nakts orientēšanās. Vadošie sportisti parasti specializējas kādam noteiktam distances garumam. Ēriks atzīst, ka viņš nepārzina sacensību organizēšanas un karšu zīmēšanas lietas. Jautāts, vai kādreiz mūžā ir gadījies nomaldīties, viņš precizē, ka to nevar saukt par nomaldīšanos, taču kļūdas gadās, un līdz ar to distances garums kļūst lielāks. Par šī sporta veida demokrātismu liecina tas, ka tajā piedalās arī 70 un 80 gadus veci cilvēki. Viņi pat neskrien – karte rokās un soļo svaigā gaisā. Citi pat ņem līdzi maisiņu un pa ceļam salasa sēnes. Viņiem nozīmīgi ir sajust sacensību atmosfēru nevis uzstādīt augstus rezultātus. Tagad pat cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (ratiņkrēslos) ir taku orientēšanās. Viņi virzās pa ceļiem un atzīmē kartēs pareizos kontrolpunktus. Arī šajās sacensībās notiek gan Eiropas, gan pasaules čempionāti. Orientēšanās patiesi ir demokrātiska, un tie, kuri to ir sajutuši, šo sporta veidu pret citu nemainīs.
VIEDOKĻI
Aldis Lapiņš, orientēšanās kluba “Azimuts” vadītājs- Ēriks ir ļoti aktīvs sportists. Viņš piedalās visos trijos šī sporta veida seriālos, kas notiek Smiltenē, Valmierā un Cēsīs. Ne reti uzvar lielās sacensībās. Mēs apbrīnojam, kā viņš visu paspēj un prot uzturēt tik labu sportisko formu.Guntars Puntulis, orientēšanās sporta entuziasts- Ērikam ir dabas dāvāts talants. Ja viņu salīdzina ar pārējiem vienaudžiem, tad, man šķiet, ka tieši dabas dotumi viņam parasti ļauj iekļūt pirmajā trijniekā. Vēl patīkami ir tas, ka viņš nav pompozs un vienmēr saglabā savu vienkāršību. Ēriks nekad neizceļ savus panākumus. Vislabāk viņu raksturo kautrīgais smaids. Kad jautājam, kā izdevās tik labi noskriet, vispirms viņa sejā parādās šis smaids. Ēriks nekad nelieto skaļus vārdus. Viss liecina, ka viņam priekšā vēl lielas uzvaras. Pat daudziem jaunajiem orientieristiem viņš var parādīt, kas ir kas.Inga Kārkliņa, aktīva sportiste- Viņu var uzskatīt par īstu orientēšanās sporta fanātiķi. Neesmu dzirdējusi, ka Ēriks aizrautos ar kādu citu sporta veidu. Viņš ir sasniedzis labus rezultātus. Un vēl Ēriks ir ļoti feins cilvēks. Ja kopā braucam uz kādu skriešanu, viņš vienmēr vajadzības gadījumā ir gatavs izpalīdzēt.
