«Ziemeļlatvijas» redakcija no strencēnietes Zaigas Lisenko saņēma vēstuli, kurā viņa pauž neizpratni par to, cik sarežģīti atrast elektriķi, ja viņa pakalpojums nepieciešams elektroinstalācijas sakārtošanai.
“Ziemeļlatvijas” redakcija no strencēnietes Zaigas Lisenko saņēma vēstuli, kurā viņa pauž neizpratni par to, cik sarežģīti atrast elektriķi, ja viņa pakalpojums nepieciešams elektroinstalācijas sakārtošanai.
Rīgas ielas 10. namā dzīvojošā īrniece sestdien konstatēja, ka bojātās elektroinstalācijas dēļ ik pa brīdim pazūd elektrība. Tika traucēta gan televizora, gan ledusskapja darbība. Baidoties no iespējamās ugunsnelaimes, sieviete nespēja iemigt. “Pirmdien, nezinot, kur vērsties pēc palīdzības, zvanījām Ziemeļu elektrisko tīklu (ZET) bojājumu pieteikšanas daļai. Saņēmām atbildi, ka bojājums jāpiesaka Strenču domē. No domes saņēmām atteikumu, jo tā esot privātmāja, tādēļ dome nevar palīdzēt. Solījām domei samaksāt par šo pakalpojumu, un tā apsolīja sameklēt elektriķi,” raksta īrniece. Negaidot, vai palīdzība tiks saņemta, Z. Lisenko lūdza palīdzēt kādu ZET darbinieku, taču viņš ieteica vērsties pēc palīdzības pie mājas īpašnieka Rīgā vai arī lai kāds mājā dzīvojošs vīrietis (nespeciālists) apskatot šo bojājumu. Diezin vai mājas īpašnieks līdz iespējamajam ugunsgrēkam paspēs atsūtīt elektriķi no Rīgas. Arī kaut kāda pašdarbnieku rosīšanās nav nopietni ņemama.
Visbeidzot tika sazvanīts ZET darbinieks Andis Brants, kurš tūlīt ieteica atvienot dzīvokli no strāvas, līdz ieradīsies pats. “Tā arī izdarījām. A. Brants novērsa instalācijas bojājumu, neprasot, vai tā ir privātmāja vai domes īpašums. Esam viņam ļoti pateicīgi par atsaucību, turklāt speciālists nejautāja, vai viņam par to maksās,” atceras mājas īrniece. Viņai ir tikai viens jautājums: “Pie kā šādos gadījumos vērsties pēc palīdzības?”
Strenču domes Komunālās nodaļas vadītāja Gita Siliņa skaidro, ka domē nav elektriķa štata vienības, jo tāda speciālista pakalpojumi nepieciešami reti. Sūtīt šādā darbā nespeciālistu nav prāta darbs. Viņa ir gandarīta, ka šoreiz problēma atrisināta, tomēr atzīst, ka mazpilsētā tā ir aktuāla, jo līdzīgi gadījumi var atkārtoties. Vecajās mājās daudzviet elektroinstalācija ir nesakārtota un lietošanā bīstama. Lielākās pilsētās allaž var atrast kādu sertificētu elektriķi un lūgt palīdzību. Privātajās mājās par elektrodrošību atbild tās īpašnieks vai apsaimniekotājs.
ZET Valkas elektrisko tīklu operatīvais dežurants Reinis Kampa apstiprina, ka līgumā ar katru klientu ir norādīta abu pušu atbildības robeža, — vai nu tā ir drošinātāji vai kāda cita vieta. R. Kampa domā, ka vēstulē apskatītā problēma tomēr jārisina pašvaldībai. Tam nav obligāti jābūt pašvaldības algotam darbiniekam, taču speciālists, kurš varētu veikt šādus darbus, ir nepieciešams.
Vēl “Ziemeļlatvijā” un arī Valkas domes sociālajā dienestā ir vērsušies pensionāri ar problēmu — viņi nevar nolasīt patērētās elektroenerģijas rādījumus. “Vecam cilvēkam tas patiešām ir sarežģīti, jo īpaši, ja tantuks nav ražena auguma. Caur stikla lodziņu skaitītāja rādījumu neredz, jāmeklē sadales skapja atslēga. Bez kaimiņu vai radu palīdzības vecam cilvēkam ir grūti,” pārliecinājusies Valkas domes Sociālās nodaļas vadītāja Natālija Dubrovska. Tajās vairākdzīvokļu ēkās, kur skaitītāji tika pārcelti no dzīvokļa uz kāpņu telpu, ir ērtāk — katra dzīvokļa īrniekam izsniedza īpašu atslēgu, lai šo metāla skapīti varētu atslēgt, nolasīt mērījumus un vajadzības gadījumā ieslēgt automātiskos drošinātājus. Tas ir ērti, tikai ne vārgākiem un vientuļiem pensionāriem, kuriem grūti un riskanti uzkāpt uz ķeblīša, lai veiktu nepieciešamās darbības. Augšējā skaitītāju rinda ir apmēram 1,80 metru augstumā. Elektrosadales skapji ir uzstādīti saskaņā ar noteiktajiem standartiem, bet ne atbilstoši katra cilvēka fiziskajām iespējām.
