Pavisam nesen portālā delfi.ee izlasīju pazīstamās latviešu politiķes, vienas no Atmodas laika līderēm Sandras Kalnietes priekšlikumu, ka Latvijai vajadzētu apvienoties ar Igauniju un izveidot kaut ko līdzīgu tam, ko kādreiz sauca par Livoniju. Ja Latvijā dzīvo apmēram divi miljoni, bet Igaunijā 1,7 miljoni iedzīvotāju, tad, darbojoties kopā lielākam cilvēkresursu daudzumam, varētu panākt straujāku ekonomisko attīstību. Ideja par jaunas konfederācijas veidošanu ar Igauniju jau pašā dīglī šķiet utopiska, kaut gan teorētiski iespējama. Mazo valstiņu attīstības perspektīvas vienmēr ir bijušas grūtas un komplicētas, taču, neraugoties uz to, abas valstis vienmēr ir iestājušās pret jebkādām savienībām. Tas, ka abas valstis zemās dzimstības dēļ kļūst par pensionāru valstīm, turklāt daudzi izglītoti jaunie cilvēki labākas dzīves meklējumos dodas uz ārzemēm un nekas neliecina par to, ka viņi atgriezīsies, nav arguments, lai apvienotos. Skaidrs, ka iedzīvotāju skaitu ar demogrāfisku sprādzienu te nevarēs paaugstināt pat divu paaudžu laikā. Tāda ir realitāte. Taču visnozīmīgākās ir abu tautu mentālās atšķirības. Pat lielākie optimisti diezin vai spētu iedomāties, kā igauņi varētu atmest savu augstprātību, bet latvieši – skaudību. Pirmajā brīdī nāk prātā doma, ka liels šķērslis varētu būt valoda, taču diezin vai, jo jaunās paaudzes cilvēki angliski sazinās ne sliktāk kā savulaik vecā paaudze krieviski.Protams, vēlme palielināt mūsu ekonomisko, politisko attiecību mērogu un tirgu ir visai pragmatiska, taču diezin vai īstenojama.
“Ideja par jaunas konfederācijas veidošanu ar Igauniju jau pašā dīglī šķiet utopiska.”