Vieni to sauc par skolēnu pirkšanu, citi – par atbalstu jauniešiem. Taču jebkurā gadījumā cilvēciski ir saprotams, kāpēc Strenču novada dome jau trešo mācību gadu pēc kārtas maksās 100 latus katram skolēnam, kurš uzsāks mācības Strenču novada vidusskolas 10. klasē. Ja pienāktu brīdis, kad novadā audzēkņu trūkuma dēļ vairs nevarētu nokomplektēt vidusskolas klases, tad rastos jautājums, – vai administratīvajai teritorijai ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu ir vajadzīgs novada statuss? Strenču gadījumā vidusskolas ēka ir skaista, plaša, ar labiekārtotiem mācību kabinetiem. Ir nepieciešami vien izglītojamie, no kuru jau tā salīdzinoši mazā skaita daļu “paņem” Valmieras izglītības iestādes. Domāju, jebkura pašvaldība apzinās, ka novada attīstībai vislabākās zāles ir uzņēmējdarbība, ar ko saistītas darba vietas un nodokļi. Tāda vide piesaista iedzīvotājus, tai skaitā jaunas ģimenes, kuru atvasēm savukārt ir vajadzīgs bērnudārzs un skola. Savukārt tur, kur ir jaunieši, viss notiek. Taču realitāte ir skarba. Mūsu valstī bērnu skaits ir vismaz divreiz mazāks par pensionāru skaitu. Tas ietekmē arī dzīvi Latvijas novados, it īpaši mazajos.Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs jau secinājis, ka administratīvi teritoriālā reforma Latvijā nav bijusi sekmīga – lielākas, rīcībspējīgākas un vienlīdzīgākas pašvaldības simtprocentīgi nav izveidotas, tāpēc piedāvā pārnovadu investīciju ideju. Ministrija līdz gada beigām izvērtēs pašvaldību reformas norisi un sagatavos priekšlikumus nepieciešamajām izmaiņām. Būtiski ir panākt, lai ikviens novads tajā dzimušos un uzaugušos jauniešus zaudētu pēc iespējas mazāk.
“Lēmums maksāt par iestāšanos skolā cilvēciski ir saprotams.”
