Diezgan labs ieskats teātra pasaulē un labi cilvēki – tie ir galvenie iemesli, kāpēc rīdzinieks Niklāvs Romeiko jau otro gadu apmeklē Vasaras teātra “Panda” nodarbības. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz tās notika Mēru muižā.
“Pandas” vadītāja ir Smiltenes novada muzeja vadītāja, teātra cilvēks Zinaida Bērza. Par iemesliem, kāpēc notiek šāda veida nodarbības, Z. Bērza saka: “Ļoti gribējās, lai bērni iepazīst teātri. Iepriekšējās vasarās bija liela interese, un dalībnieki apmierināti ar piedzīvoto.”Kopš Smiltenes novada izveides Mēru muižā, Z. Bērza biežāk sastopama tur, nevis Smiltenē, tādēļ šogad “Pandas” dalībniekus viņa aicināja pie sevis. Muzeja atmosfēra Vasaras teātrim piešķīra savu burvību. Bērni apguva ne tikai teātra pamatus, grimēšanu, gatavojās izrādei, bet arī devās uz Matuļu dabas taku, sportoja, spēlēja galda spēles, kā arī iepazina muzeju. “Ļoti palīdzēja vietējās entuziastes, kuras arī spēlē teātri – Ina Broma, Aija Skrastiņa, Vija Meistere un Līga Jundze,” piebilst “Pandas” vadītāja.Noslēguma pasākumā Mēru muižā uz dalībnieku lielāko veikumu – izrādi – bija ielūgti viņu vecāki un aicināti vietējie ļaudis. Zālē valdīja pozitīvas emocijas un prieks.“Jauki bija, visu laiku gribējās smaidīt,” pasākuma izskaņā saka dvīņu māsu Undas un Ullas māmiņa Sandra Meldere.Viņa savas meitas dalībai Vasaras teātrī pieteica jau otro reizi. “Gribējās, lai meitām vasarā ir piedzīvojums. Ikdienā dzīvojam laukos un pilsētā sanāk maz pabūt. Lauku darbi reizēm apnīk. Šeit meitām var iedot to, ko pati nevaru – teātra lietas,” stāsta dvīņu mamma. Dzīvespriecīgā Ulla par piedzīvoto “Pandā” teic tā: “Bija jau forši! Man viss tā kā patika. Gribētu kļūt par aktrisi, jo mums ar māsu bija diezgan mazas lomas”. S. Meldere papildina, ka zināšanas par teātri meitas ieguva, jau mācoties bērnudārzā “Pīlādzītis”. Tur ik gadu notika Teātra dienas.Vasaras teātris patīkams piedzīvojums bija arī 13 gadus vecajam Niklāvam. Viņš vēl nezina, vai piedalīsies nākamgad. Toties droši zina, ka teātrī nav grūti iemācīties tekstu no galvas, bet vienlaicīgi runāt un kustēties gan. “Izdomāt, kā uzstājoties labāk uzvesties, nebija vienkārši. Tāpat grūtākais man bija katru rītu uz muižu braukt ar riteni un vakarā atpakaļ. Vērtīgākais šajās dienās noteikti bija sastapt jaunus cilvēkus. Tas man ir liels notikums,” emociju pārņemts, saka Niklāvs.
