Trikātā, saieta namā “Depo”, ir nodibināta ūdenstilpņu apsaimniekošanas biedrība “Beverīnas ūdeņi”. Tajā iesaistījušies 28 biedri. Ievēlēta arī valde piecu cilvēku sastāvā ar priekšsēdētāju Eduardu Lauri.
Beverīnas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Ilona Plaude informē, ka biedrības mērķis ir sadarbībā ar novada pašvaldību nodrošināt pašvaldībai piederošo Mācītājmuižas, Pannas, Dutkas, Trikātas ezeru un Abula upes apsaimniekošanu.Biedrības dalībnieki ir izvirzījuši vairākus nozīmīgus uzdevumus. Vetārsts kļūst par novadpētniekuPar prioritātēm jāuzskata zivju resursu saglabāšana un atjaunošana, atpūtas infrastruktūras izveidošana un uzturēšana vietējo iedzīvotāju un tūristu vajadzībām un zvejas tiesību sadalīšana.Paredzēta arī biedru apmācība un iedzīvotāju izglītošana par dabas resursu saudzīgu izmantošanu un saglabāšanu. Biedrība arī organizēs licencēto makšķerēšanu, sekos ūdenstilpņu piesārņojuma līmenim un cīnīsies pret maluzvejniecību. Lai visu to paveiktu, valde rūpēsies par vietējā un ārvalstu finansējuma piesaisti.“Mūsdienās aizvien aktuālāks kļūst jautājums par vides piesārņojumu. Abuls nav izņēmums. Ir vajadzīgs sabiedrisks spēks, kurš saprot, ka upe ir ne tikai izmantojama, bet arī jābagātina tās resursi,” uzskata biedrības valdes priekšsēdis Eduards Lauris. Kopš 1983. gada viņš bija novada vetārsts, bet, braukājot pa laukiem un uzklausot dažādus stāstus, viņš kļuva par novadpētnieku un uzkrāja daudz personīgas informācijas. Jo īpaši E. Laurim interesē ūdeņi. Viņu neapmierina pašreizējais dabas noplicināšanas process. Lielie zemnieki priecājas par lielajām ražām, taču vienlaikus tiek nodarīts zaudējums dabai.Krasti aizaug ar alkšņiem“Esmu saklausījies daudz stāstu par Abulu, par to, kā tur dzīvoja daudz lašu, nēģu. Vimbas devās līdz pat Smiltenei. Ja pirmās Latvijas brīvvalsts laikā runāja par zivju ceļu nepieciešamību, tad tagad būvē mazās elektrostacijas, no kurām īpašnieks gūst labumu, taču pārējie aspekti ir aizmirsti. Nedz Trikātas, nedz Brenguļu elektrostacijās zivju ceļa nav,” “Ziemeļlatvijai” skaidro dabas aizsardzības entuziasts. Jau viduslaikos bija likums, ka dzirnavās uz mazajām upēm zivju nārsta laikā jāatver slūžas.E. Lauris uzskata, ka Gaujā zivis vēl ir. Īstu brīnumu viņš piedzīvoja pērn uz tilta pār Gauju, redzot vairāk nekā metru garu stori. Eduards pieļauj, ka kāds bagāts dīvainis to varēja nopirkt “Rimi” un ielaist upē, taču varētu arī būt, ka zivs tur iekļuvusi dabīgā veidā, un tad šis fakts uzskatāms par īstu brīnumu.Biedrības priekšsēdis uzskata, ka likums par upju aizsargjoslu darbojas tikai lielajās upēs. Šaurajās, mazajās upēs krasti aizaug ar alkšņiem, kas pat bez bebru palīdzības iekrīt upītēs. Ūdens rūgst, un tajā trūkst skābekļa. Ja nav skābekļa, nav zivju. Vecajās fotogrāfijās var redzēt, cik agrāk tīri bija Abula krasti. Šīm lietām jāpievērš gan sabiedrības, gan amatpersonu uzmanība.
