* * *

 * * * Pie kājām gulēja melna spalva. No putna vai eņģeļa spārna? Kluss sveiciens  “zini – esmu                                   Tev blakus!” Vai vēsts, ka bēda aun kājas? Pacēlu spalvu melnu un spožu, Saudzīgi pārnesu mājās. Virs galvas, debesīs, mākoņi                                              melni Kā bēda vilkās un krājās. – – – – – To zinu – nevar būt tikai prieki, Bēda gaida kārtu aiz durvīm, Bet zīmes – “Tu nebēdā, esmu                                       blakus!”– Kāds allaž mums mīļi sūtīs Ar spoži baltu vai melnu spalvu No putna vai eņģeļa spārna. Ir labi apjaust – mēs neesam                                                vieni, Kāds allaž mūs gaida mājās.                          * * * Krāju smaidus un smaidiņus – Saulainus, apaļus, mīļus. Tādus, kas neko neprasa, Bet gluži vienkārši ir. Atbildu tiem Ar vārdu labu un siltu, Un diena, kas bija pelēka, Pēkšņi, gluži brīnums,                                 bet… mirdz! Krāju smaidiņus. Lieku rūpīgi vienu pie otra. Re, cik es bagāta! Apkārt smaidi un smaidiņi vien! Labie vārdi un labās domas, Ko sūtu tiem visiem pretī, Gluži kā putni debesīs Priecīgi lido un skrien.