Gleznotāja Aleksandra Luhaera mājā Saltupos “Ziemeļlatvija” ierodas klusā ceturtdienas pēcpusdienā. Mākslinieks laipni ver sava nama durvis un aicina iekšā. A. Luhaeram māja vienlaikus ir arī darbnīca. Darba istabā uz molberta stāv slavenā latviešu vijolnieka Gidona Krēmera un čellista Mišas Maiska portreti. A. Luhaers steidz parādīt arī vijolnieces Baibas Skrides portretu. Pagaidām visi šie darbi ir sākuma stadijā – uzzīmēti ar zīmuli. Vēlāk tie pārtaps eļļas gleznojumos. “Re, kā es uzrakstīju – “nezūdošās vibrācijas”,” mākslinieks norāda uz parakstu gleznas apakšā. Viņš cer, ka, iemūžinātas gleznās, izcilo mākslinieku radītās mūzikas vibrācijas kļūs mūžīgas.Jau otrā personālizstāde Regulāri A. Luhaers glezno kopš 1995. gada. Pirms tam bijuši “uzplaiksnījumi” 1961. un 1970. gadā, taču pats pirmsākums interesei par mākslu meklējams jau agrā bērnībā. A. Luhaeram bija labi zīmēšanas skolotāji, kas tobrīd mazajā zēnā modināja zīmētprieku. Zīmēja arī mākslinieka tēvs, māsa absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, tāpēc nav jābrīnās, no kurienes šis talants.Pirmā A. Luhaera personālizstāde notika pirms trim gadiem Kārķos. 30 dienu laikā to apmeklēja teju 200 skatītāji. Tajā tika izstādīti gan portreti, gan klusās dabas, gan ainavas – kopā 15 gleznas un divi zīmējumi. Otra personālizstāde notika jūlija sākumā Drustos. Pats mākslinieks nav saskaitījis, cik gleznojumu pavisam kopā viņam ir. No mežsarga par gleznotājuPar dzīvi pirms došanās pensijā A. Luhaers runā nelabprāt. Viņš atklāj vien to, ka dzīve bijusi pilnskanīga – strādāts dažādos amatos un satikts daudz interesantu personību, kuru inteliģence un augstā izglītotība atstājusi uz mākslinieku paliekošu iespaidu.Savas karjeras nogalē A. Luhaers strādāja par mežzini Kārķos, uzraudzīja medības un pats tajās piedalījās. Pirms tam bija arī mežsargs. Laika gleznošanai tad neatlika. Lai gan darba bija daudz, mākslinieks prata izbrīvēt brīžus, lai apjūsmotu skaistos skatus, kas mežā ieraugāmi. Viņam allaž līdzi bija fotoaparāts, kur redzēto iemūžināt. Ne velti daudzos A. Luhaera darbos attēlots tieši mežs un tajā mītošie dzīvnieki. Mākslinieks uzskata, ka mežs ir bezgala interesants, ja vien to izdodas izprast. Kāzu dāvana meitaiPirmo eļļas gleznu A. Luhaers uzgleznoja vēl tad, kad strādāja par mežsargu. “Meita gatavojās iziet pie vīra. Vajadzēja kāzu dāvanu. Ko mežsargs gan var uzdāvināt, ja viņa alga ir 45 lati mēnesī? Izdomāju, ka uzdāvināšu gleznu. Centos, gleznoju un uzgleznoju,” atceras mākslinieks. Šīs gleznas tapšana bija liels pārbaudījums, jo, lai gleznotu ar eļļu, nepieciešams uzkrāt daudz zināšanu. Meita par dāvanu ļoti priecājās. Gleznā bija attēlota meža ainava ar staltbriežiem.Gleznošana – grūts darbsA. Luhaers uzskata, ka gleznot nebūt nav viegli. Viss sākas ar ideju. Iedvesmu gleznām mākslinieks rod, tiekoties un sarunājoties ar cilvēkiem, vērojot, kas notiek apkārt. Pēc tam ir nepieciešama laba fotogrāfija, kura tiek pārnesta uz audeklu rūtošanas tehnikā. Tad top grafiskā skice ar zīmuli, kas ļauj atrisināt tonalitāti, gaismēnas un mainīt kompozīciju.Kad zīmējums ir gatavs, to pārnes uz audekla. Skices otra puse tiek apstrādāta ar ogli, kas ļauj precīzi pārnest zīmējuma kontūras. Tālāk zīmējums tiek nostiprināts ar temperu – to sauc par pagleznojumu. Pagleznojumu nostriprina ar želatīna līmi. Tā kā tempera un līme laika gaitā var sākt pūt, pirms eļļas krāsas uzklāšanas darbu apstrādā ar formalīnu. Tikai tad tiek gleznots ar eļļas krāsām.Laika ilgums no skices līdz gatavam darbam ir atkarīgs no gleznas sižeta un tēmas. A. Luhaers atzīst, ka vienas gleznas radīšana viņam prasa ilgu laiku – aptuveni trīs mēnešus. Lai uzzīmētu skici, nepieciešama iedvesma. Pagleznojums top vairāk tehniski, taču brīdī, kad tiek klātas eļļas krāsas, māksliniekam atkal nepieciešama iedvesma, jābūt “uz pareizā viļņa”. Mīl grāmatasGrāmatām A. Luhaera dzīvē ir liela nozīme – tās ne tikai paplašina pasaules redzējumu, bet arī praktiski noder gleznošanas procesā. “Mākslinieks laika gaitā nonāk pie savām atklāsmēm par gleznošanu, taču ir likumsakarības, kas vienkārši jāiemācās,” uzskata A. Luhaers. Viņam ir sava grāmatu kolekcija, un lielākoties tajā ir mākslas grāmatas. Pat intervijas laikā gleznotājs tās rāda. A. Luhaers atceras, ka reiz vēlējies pirkt mākslas grāmatu, kuras cena bija vairāk nekā 40 lati. Priekš pensionāra tā ir ļoti augsta cena, tāpēc pirms grāmatas iegādes viņš rūpīgi pārdomājis, vai to iegādāties. “Tā es to šķirstīju un domāju divas stundas. Veikala darbinieki atnesa man krēslu, lai nebūtu jāstāv kājās. Es apsēdos un turpināju domāt,” ar smaidu atceras A. Luhaers. Beigu beigās gleznotājs dārgo preci tomēr nopircis un nu ir apmierināts ar savu izvēli, jo grāmatā iekļauti slaveni vecmeistaru darbi. Māksliniekiem trūkst atbalstaA. Luhaeram ideju gleznām netrūkst. Viņam ir daudz skiču un fotogrāfiju, kuras pārvērst burvīgos mākslas darbos. Vienīgais kavēklis ir ar gleznu noformēšanu saistītie lielie izdevumi. Vienas gleznas ierāmēšana un pārvēršana pilnīgi pabeigtā darbā maksā 15 latus. Mūsdienās mazpazīstamiem māksliniekiem trūkst arī atbalsta. Ir skumji, ka daudzu talantīgu autoru darbi dienas gaismu tā arī neierauga un muzejiem nav iespēju uzkrāt savas tautas bagātību.
Viedokļi
Linda Butlere, meita:– Viņam ir liela mape ar bērnu dienu darbiem. Kad es vēl biju maza, šī mape stāvēja manā istabā uz skapja. Man bieži patika to no skapja augšas nocelt un apskatīt tēta darbus. Tā es pamanīju, ka tēvam ir talants, un mudināju viņu gleznot. Tēvs man kāzu dienā uzdāvināja savu pirmo gleznu. Tā vēl joprojām atrodas mūsu mājā. Kurš katrs tā gleznot nevarētu. Katrs no viņa darbiem ir īpašs, jo viņš tajos ieliek sirdi .Gleznošanai tēvs nopietnāk pievērsās pensijas gados. Viņš labprāt būtu gleznojis arī pirms tam, bet neatlika laika. Tēvam nav mākslinieka izglītības, viņam ir dabas dots talants. Tētis daudz lasa un gleznošanu ir apguvis pamazām. Maruta Stabulniece, Valkas Mākslas skolas direktore:– Viņš jau diezgan sen piedalās novada mākslinieku darbu izstādēs, un esmu sekojusi līdzi tam, kā veidojas autodidakts. Kopš savas daiļrades sākuma Aleksandrs Luhaers ir ļoti audzis. No naivista viņš kļuvis par profesionāli. Pēdējā novada izstādē mani iepriecināja tas, ka viņš ir panācis mirdzumu savās gleznās. Var redzēt, ka Aleksandrs ir daudz strādājis, domājis, analizējis, meklējis, mācījies no dabas. Daba ir pati labākā skolotāja.
