Dienā, kad satikos ar Mārīti Meļķi, stipri lija. Šķita, ka kāds tur, augšā, noklausās mūsu sarunu. Mums pašām garajās sarunas stundās acīs iemirdzējās pa nodevīgai asarai, jo liktenis Mārīti nav saudzējis un ik pa laikam nesaudzīgi cirtis asus un sāpīgus pliķus.Zaudēti trīs mīļi un tuvi cilvēki Jābrīnās, kur šī augumā mazā un trauslā sieviete ņem spēku, lai izturētu viņai uzliktos smagos dzīves pārbaudījumus. Viņa atsmej – sāpi esot izdziedājusi kopā ar saviem pašdarbības kolektīviem. Pirms 19 gadiem slimība Mārītei atņēma pirmdzimto – tikai astoņus mēnešus veco dēliņu Rihardu. Pāragri kapu kalnā – 50 gadu vecumā – aizgāja arī tētis. Pirms diviem gadiem – 2010. gada 17. novembra pievakarē, kad debesis ar zemi jaucās kopā, traģiski bojā aizgāja Mārītes vīrs Agris. Viņš, makšķerējot kopā ar vēl diviem draugiem, noslīka Sedas purva dīķu rudenīgi tumšajos ūdeņos. Ar to pārbaudījumi vēl nebeidzās. Aizvadītā gada beigās par aiziešanu no darba paziņoja ilggadējā kultūras nama direktore Aija Sallu. Mārīte kādu laiku strādāja par direktores amata pienākumu izpildītāju. Kā likums paredz, pašvaldība izsludināja konkursu uz šo mazpilsētā tik iekārojamo amatu, tāpēc viņai bija jāpieņem lēmums – piedalīties vai nepiedalīties konkursā. Situācija bija pārāk kutelīga, jo nevienam nav noslēpums, ka Valkas novada pašvaldības vadītājs Kārlis Albergs ir Mārītei tuvs radinieks – tēva brālis. Daudziem tolaik šķita, ka konkursa nolikums izstrādāts tik manīgi, lai direktores krēslā tiktu iesēdināta tikai Mārīte. Turklāt kultūras nama kolektīvs sadalījās divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Vieni bija par to, lai turpmāk novada lielāko kultūras iestādi vadītu Mārīte, otri vadītāja amatā atbalstīja līdzšinējo Valkas pilsētas teātra režisoru Aivaru Ikšeli (pavisam konkursam bija pieteikušies četri kandidāti – I.K.). Konkursa vērtēšanas komisija pieņēma lēmumu, ka turpmāk kultūras namu vadīs Mārīte. Bet vadīt kolektīvu, kurš tevi negrib, nav viegli. Taču ar to pārbaudījumu sērija vēl nebeidzās. Šopavasar darbinieku akreditācijas laikā vērtēšanas komisijas acu priekšā nomira ilggadējais iestādes saimnieks Aleksandrs Gruntmanis. Mārīte nenoliedz, ka ir cilvēki, kas viņu un pārējos vērtēšanas komisijas locekļus nosauca par slepkavām. Viņa apstiprina, ka tik tiešām šo vārdu saņēmusi sev sejā. Jautājot, kā to visu var izturēt viens cilvēks, viņa atbild ar pretjautājumu: “Vai man pašai un maniem bērniem būs labāka dzīve, ja nepārtraukti sevi grauzīšu un analizēšu notikušo?” Kas attiecas uz darbu kultūras namā, Mārīte ļoti cer, ka kopā ar tagadējiem un jaunajiem speciālistiem – kultūras darba organizatori Līgu Šnuku un direktores vietnieku saimnieciskajā darbā Ilvars Rulli – kultūras dzīvē varēs ienest jaunas vēsmas. Jaunā direktore vienmēr ir uzskatījusi, ka ir jāļauj jaunajiem ienākt kolektīvā un jāpaļaujas uz viņu inovatīvajām idejām. Mārīte slavē arī ilggadējos kultūras nama darbiniekus Līgu Pandaloni un Maiju Kaimiņu, uz kurām vienmēr var paļauties. Tāpat viņa cer, ka beidzot izdosies kolektīvu saliedēt un izskaust aprunāšanu “pa stūriem”. Vadītāja uzskata – patiesība ir jāsaka acīs.Saņem sveicienus no vīra Pēc Agra nāves ir pagājuši divi gadi, bet joprojām atraitne par notikušo nevar parunāt bez nodevīgas balss drebēšanas. Viņa nenoliedz, ka trijotne ik pa laikam ir izaicinājusi likteni un bezbailīgi darījusi diezgan ekstrēmas lietas. Viņa ir pārliecināta, ko savās Mārītei rakstītajās vēstulēs apstiprināja arī gaišreģis Aldis Dreimanis, ka Agrim nav bijis sava sargeņģeļa. Izrādās, ne visiem cilvēkiem tādi ir. Pēc vīra bojāejas sieva ir atskārtusi, ka Agris dzīvoja pārāk strauji. Viņš līdz ausīm bija “iekšā” darbos, novārtā neatstāja arī savu lielāko aizraušanos – makšķerēšanu. Mārīte atceras, ar kādām pūlēm viņu nācies pierunāt, lai ģimene kopā aizbrauktu ceļojumā uz Francijas Disnejlendu. Toreiz nevienam sapņos nerādījās, ka pusgadu pēc šī skaistā notikuma vīra un bērniem tēta vairs nebūs starp dzīvajiem. Toties dēlus – Kristapu un Arti – šīs atmiņas par kopā pavadītajiem skaistajiem brīžiem silda joprojām. Savukārt tos 200 latus, kas bija vīra bankas kartē, Mārīte iztērējusi nevis ledusskapja satura papildināšanai, bet gan braucienam kopā ar dēliem ar kuģi uz Zviedriju. Šis pasākums ģimenei bijis nepieciešams kā gaiss, kā atklāsme, ka ceļojums bijis kā vēl viens atvadu sveiciens saviem mīļajiem no Agra. Mārīte tic, ka pēc tuvinieka aiziešanas viņa dvēsele uz Zemes ir vēl 40 dienas. Kādu rītu, pusnomodā Mārīte skaidri redzējusi, ka Agris pilnā makšķernieka ekipējumā sēž savā draugu uzdāvinātajā makšķernieku krēslā iepretim laulības gultai. Viņš skatījies uz Mārīti, uz jaunāko dēlu, it kā pēdējo reizi atvadoties, un aizgājis. Atbildība – uz pašas pleciemAtraitne atzīst, ka pēc Agra aiziešanas bijis šoks, pēc tam atklāsme, ka visa atbildība par puikām un ģimenes budžetu gulstas uz viņas pleciem. Jaunajai sievietei bija vajadzīgs pusotrs gads, lai sakārtotu kredītsaistības ar banku. Mārīte ir spējusi nosargāt savas mājas. Lai gan pašlaik viņa drosmīgi saka, ka māja nebūt nav šķērslis, lai ģimene nepārceltos uz dzīvi citviet. Par pārcelšanos viņai domas pa galvu jaucas jau kopš 2010. gada rudens. Dzīve rādīs, vai to izdosies īstenot, jo pašlaik Mārītes vecākais dēls pēc Valmieras Viestura vidusskolas absolvēšanas meklē savu vietu dzīvē. Visticamāk – radošais puisis kļūs students. Mārīte nekautrējas atzīties, ka šo gadu laikā viņai ir bijuši brīži, kad makā svilpojis vējš, bet tad, kā par laimi, nākuši vairāki darba piedāvājumi, kas tik tiešām palīdzējuši nostabilizēties finansiāli. Mārīte kādu laiku bija mūzikas stundu skolotāja Valkas ģimnāzijā, kā arī muzikālā audzinātāja pilsētas bērnudārzā “Pasaciņa”. Kultūras nama vadītāja atzīst, ka saņēmusi pārmetumus un sabiedrības interesi, kā viņa var paspēt strādāt trijos darbos vienlaikus. Viņa cēlusies sešos no rīta un strādājusi līdz pusnaktij, lai paspētu izdarīt visus darbus. Visu šo laiku viņa dzīvojusi nebeidzamā skrējienā ar domu – paspēt izdarīt, kaut ko nenokavēt. Un labi izdarīt, jo tas ir būtiski pašai Mārītei. Sieviete atzīstas, ka bez savas mammas, tēva brāļa ģimenes, māsas un māsas vīra ģimenes un vīra brāļa Ivo ģimenes atbalsta nebūtu varējusi dzīvot un pagūt izdarīt tik daudz. Lai gan Mārīti uzskata par “azbesta” sievieti, reizēm arī viņai no sāpēm, bēdām un bezspēka gribas raudāt. Viņa ir pārliecinājusies, ka jāraud tad, kad neviens netraucē un pati nevienam netraucē. Šajos tumšajos dzīves brīžos mazais Artis mammīti iedrošina un lūdzas, lai tikai viņa neraud. To darīt viņa atļaujas tikai vienatnē. Taču pašlaik viņa neuzskata sevi par nelaimīgu un bēdu sagrauztu sievieti. Pirmo reizi pēc notikušās traģēdijas Mārīte tik tiešām sajutusies laimīga lielā dēla izlaidumā. Pirms tam visa kuplā radu saime satikās Agra bērēs, bet šoreiz Mārīte parūpējās, lai visi varētu kopā pavadīt laiku pie skaisti klāta svētku galda. Viņa uzskata, ka savs laiks ir skumjām, savs – priekam. Viņa kopā ar saviem puikām domā, ka, iespējams, beidzot visas sāpes un bēdas ir palikušas aiz muguras un viņiem ir sācies gaišais dzīves periods. Viņi ir iemācījušies sadzīvot ar mīļa un tuva cilvēka zaudējuma sāpēm. Gaišumu ar pašu dārzā audzētajiem smaržīgajiem ziediem viņi aiznesīs arī Agrim uz kapiem. Viņam patika tumši sarkanas rozes.
