Tasmānijas salu Austrālijas dienvidu piekrastē turienes latvieši nenopietni sauc par “pasaules dibenu”, jo tālāk ir tikai aukstā Antarktīda. Austrālijas iedzīvotājiem acīmredzot nepatīk, ka viņu zeme globusos un pasaules kartēs atrodas apakšējā daļā, jo nodrukājuši karti, kurā zeme ir “kājām gaisā”: Austrālija ir augšā, bet Eiropa, tai skaitā arī Latvija, – apakšā.Arī “Ziemeļlatvijai” bija iespēja redzēt šo karti, kad jūnijā mūsu laikraksta redakcijā viesojās Ieva un Arnolds Šauļi. Teju pusgadsimtu abi dzīvo Tasmānijā, taču lielais attālums pensionāriem nav šķērslis, lai apciemotu draugus Latvijā.Smiltenē labs Šauļu ģimenes draugs ir Gunārs Liedags. Gadu gaitā Gunārs uz Tasmānijas salu Ievai un Arnoldam pēc viņu lūguma sūtījis visas savas izdotās dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzejas grāmatas, ko tālumā dzīvojošie tautieši esot ļoti iemīļojuši.“Ieva un Arnolds ir jauki cilvēki. Šķiet, visi, kas iebrauc no Latvijas Tasmānijā darīšanās, naktsmājas meklē Šauļu ģimenē. Ieva ilgus gadus bijusi Tasmānijas latviešu biedrības vadītāja un arī tagad uztur latviskās tradīcijas draugu vidē,” stāsta Gunārs. Pats viņš tālajā salā nav bijis, taču redzējis daudz fotogrāfiju un pirms pāris gadiem uzņemto televīzijas filmu par Tasmāniju. Pazīst visus vietējos latviešusTiek pieļauts, ka Hobārtā mīt vistālāk no Latvijas dzīvojošie latvieši. Turklāt Tasmānijas salā latviešu ir maz, tāpēc ikviena saikne ar dzimteni priecē, atzīst Ieva un Arnolds Šauļi. “Kādreiz Tasmānijā dzīvoja 300 latvieši, tagad – aptuveni 50. Mēs gandrīz visus viņus pazīstam, arī Ādolfu Rūtu. Esam bijuši ciemos,” teic Šauļu ģimene par smiltenieša, pensionētā pedagoga un bijušā skolas direktora Elmāra Rūta brāli. Ā. Rūtam Tasmānijā esot lauku saimniecība, kurā tiek audzētas kazas, zosis, pīles. Ir liels ābeļu dārzs. Citi Šauļu draugi no Tasmānijas, Lilija un Pēteris Puktiņi, savulaik pārcēlās uz Smilteni, un Ieva un Arnolds brauca viņus apciemot.Arnolds piebilst, ka faktiski Tasmānijā tautiešu ir vairāk, taču “ir daudz kārklu latviešu, kuri nenāk latviešos, bet jūtas labāk austrāliešu sabiedrībā vai ar citām tautībām”.Tasmānijā latvieši ieradās pēc Otrā pasaules kara, kad pameta dzimteni, bēgot no okupētās Latvijas. Arnolds kopā ar ģimeni projām no Latvijas devās astoņu gadu vecumā, Ieva – četru. Sākumā bēgļu gaitas aizveda uz Austrāliju, taču turienes ziemeļu apgabalos klimats baltiešiem izrādījās par karstu. Viņi sāka meklēt ko citu, savas dzimtenes klimatam piemērotāku, un nonāca Tasmānijas salā. Pirmais tur 1950. gadā ieradās Arnolds. 1963. gadā viņš uz šejieni atvilināja savu nākamo dzīvesbiedreni Ievu, nolūkotu Austrālijas pilsētā Adelaidē.Tasmānijas velns slimoTasmānijā daudz kas ir tāpat, kā Latvijā. “Izrādās – tur pat bērzi aug!” brīnās Gunārs Liedags, skatoties no tālās Austrālijas salas atsūtītās fotogrāfijas. “Un vasarā dārzos aug jāņogas, ķirši, zemenes, gurķi, tomāti, kabači,” savukārt piebilst Šauļi. Atšķirība vienīgi tā, ka šobrīd Tasmānijā ir ziema, nevis vasara, tālab Ieva un Arnolds, viesojoties dzimtenē, laimīgi ēda gardās Latvijas zemenes un priecājās par sauli un siltumu. Jā, un vēl tālajā salā labi padodoties citroni.Tasmānija ir viena no nedaudzajām mērenā klimata zonām dienvidu puslodē. Salā ir četri gadalaiki. Vasarās gaisa temperatūra ir vidēji plus 23 grādi, bet ziemās – plus pieci grādi. Sniegs ir tikai kalnu augstākajās virsotnēs.Dzīvnieki gan salā mīt savdabīgi. Tur patiešām dzīvojot Tasmānijas velns, smaida Šauļi. Pasaulē šo plēsīgo somaini populāru padarījusi animācijas filma. “Tasmānijas velns ir melns, plēsīgs zvēriņš, kā mazs sunītis. Ēd tikai beigtus dzīvniekus. Dzīvo mežā, koku dobumos,” stāsta Ieva. Pašreiz šos dzīvniekus esot piemeklējusi kāda lipīga mutes sērga. Kļūst par pensionāru zemiŠauļi dzīvo Tasmānijas galvaspilsētā Hobārtā, privātmāju rajonā. Lai labāk raksturotu pilsētu, viņi kā piemēru min senatnīgo arhitektūru – daudzas vecas angļu stila mājas, kas atgādina par laiku, kad Austrālijā ieradās angļu kolonisti. Hobārtā ir aptuveni 250 tūkstoši iedzīvotāju – gandrīz tikpat, cik pārējā salas teritorijā. “Tasmānija arvien vairāk kļūst par pensionāru zemi. Jaunie brauc projām, jo salā ir darbavietu trūkums,” atzīst I. Šaule.Tas, kas balsta Tasmānijas iedzīvotājus, ir kalni, meži un ūdeņi. Salā ir mežizstrāde un kokapstrāde. Raktuvēs tiek iegūti derīgie izrakteņi: dzelzs, zelts, sudrabs, alumīnija rūda un citi. Darbs ir arī zvejniekiem. Zivis, it īpaši laši, ir viena no Tasmānijas salas eksportprecēm.Arnolds pats strādāja par elektriķi (“braukāju pa laukiem, labojot ledusskapjus un veļas mašīnas,” pasmaida sirmais vīrs), bet Ieva bija skolotāja sākumskolā.Šauļi, tik daudzus gadus būdami šķirti no Latvijas, papildu “angļu mēlei” joprojām runā lieliskā latviešu valodā, bez mūsu emigrantiem raksturīgā akcenta. “Tas tāpēc, ka nedēļu nogalēs mums bija latviska sadzīve: kori, tautas dejas, teātri, gaidas un skauti,” skaidro I. Šaule. “Sestdienās latviešu bērniem bija pašiem sava skola. Tagad Hobārtā tādas īstas latviešu biedrības vairs nav, jo mūsu, to darbu darītāju, palika par maz. Taču es vēl skaitos kā cilvēks, ar kuru pārējā Austrālija var sazināties, ja kādam kaut ko vajag.” Ģimene ir tuvāka Latvijā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Ieva un Arnolds Šauļi ir bijuši piecas reizes. Taujāti, vai negrib uz dzimteni pārcelties pavisam, abi atbild noliedzoši.Tasmānijā dzīvo abi viņu dēli un meita (šobrīd uz kādu laiku viņa gan uzturas Honkongā) un mazbērni. “Ja nebūtu bērnu un mazbērnu, tad varbūt arī mēs pārceltos uz Latviju, kur Cēsīs ir dzimtas mājas. Taču cilvēkam ģimene ir tuvāk par jebko citu. Turklāt mēs Austrālijā un Tasmānijā esam nodzīvojuši ilgāk nekā jebkur citur,” saka I. Šaule.Taču notikumiem Latvijā abi seniori seko līdzi ar lielu interesi. “Mums ir arī Latvijas pases. Piedalījāmies Saeimas vēlēšanās. Braucām speciāli uz Austrāliju, Melburnu,” palepojas tautieši.
Viedoklis
Gunārs Liedags: – Hobārtu es allaž aplūkoju WEB Live kamerā, kur attēls mainās ik pēc pāris minūtēm (http://www.rosebay.tased.edu.au/webcam/large.jpg). Jāskata tad, kad tur ir diena. Laika starpība starp Latviju un Tasmāniju pašreiz ir +7 stundas. Dienas garums Hobārtā ir deviņas stundas. Tur ir visgarākā nakts. Saule noriet pulksten 16.43, tātad gaiša bilde apskatāma mūsu agrā rītā.
