Ja no rītiem, pošoties uz darbu un pa brīdim uzmetot skatu televizora ekrānam ziņu laikā, mani kaut kas īpaši kaitina, tad tas ir politiķu bieži izrunātais vārdu salikums “Latvijas veiksmes stāsts”.Sausajās Eirostat ziņās to vien dzirdam, ka par Latviju nabadzīgāk dzīvo tikai Bulgārijā un Rumānijā. Nekad neesmu bijis pesimists, taču šaubos, vai veiksmes stāsts ir augstais bezdarba līmenis, nabadzības pieaugums, augsta emigrācija ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū, iedzīvotāju novecošanās, nepietiekams atbalsts daudzbērnu ģimenēm, augošais pašnāvību skaits un cilvēku tirdzniecība, kā arī nepietiekami kapitālieguldījumi jaunu darba vietu radīšanā. Tieši tas visprecīzāk raksturo Latviju. Manuprāt, Latvija noteikti nav veiksmes stāsts, jo esam zaudējuši apmēram 10 procentus no saviem iedzīvotājiem darbspējīgajā un reproduktīvajā vecumā. Aiz labas dzīves un prāta neviens projām nedodas, lai svešumā kļūtu par kalpu. Lielākajai daļai aizbraukšana ir izmisuma solis.Lielu rezonansi izraisīja Sanfrancisko lielākā laikraksta “SanFrancisco Chronicle” interneta vietnē pieejama ironiska multiplikācijas filma, kas tā arī saucas – “Lieliskais Latvijas veiksmes stāsts”. Filmiņā rāda “asiņainus” kadrus ar sacirstu bieti, ironizējot, kā Latvija sevi apcirtusi, kā daudzi centrālo banku vadītāji un politiķi apbrīno taupības pasākumus Latvijā “veiksmīgi īstenotās jostas savilkšanas dēļ”. Lai nonāktu līdz šim “veiksmes stāstam”, valsts ekonomiku vajadzēja sakapāt kā ar nazi.
“Lai nonāktu līdz “veiksmes stāstam”, valsts ekonomiku vajadzēja sakapāt kā ar nazi.”
