Reiz kādā televīzijas intervijā žurnālists vaicāja sirmam laulātajam pārim, kā viņiem izdevies mīlestībā nodzīvot kopā daudzus gadu desmitus. Uz to sieviete atbildēja: “Mēs dzīvojam viens otram.”Līdzīgi var teikt arī par valcēniešiem Skaidrīti un Valdi Gudrīšiem, kuri rīt svinēs savas Zelta kāzas. 50 kopdzīves gados ir piedzīvoti laimīgi un priecīgi brīži, nav trūcis arī ikdienas rūpestu.Ir izaudzināta meita Ineta, kurai pašai jau ir ģimene. Kā saka Valdis un Skaidrīte, ir nodzīvots kārtīgs darba mūžs, kurā kopā apēsts gan puds sāls, gan piedzīvota laime, ko spēj sniegt tikai patiesa mīlestība. Tikmēr dejoja, kamēr kāzasSavulaik tā iznāca, ka gan Valdis, gan Skaidrīte Valkā ieradās katrs no savas ziemeļlatvijas malas. Valdis uz Valku pārcēlās no Omuļiem, jo bija atradis darbu Valkas tipogrāfijā, bet Skaidrīte ieradās no Gaujienas. Abus saveda kopā pilsētas kultūras nama deju ansamblis. “Ja jāstāsta, kā mēs viens otru atradām, tad var teikt, ka sadancojāmies. Man tā bija, kā saka, mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Mēdz teikt, ka tādai nav ilgs mūžs, bet mēs ar sievu esam pierādījuši pretējo. Mēģinājumos centos dejot tikai ar Skaidrīti. Tagad īsti nevaru pateikt, kas tieši viņā iepatikās, bet tās noteikti bija arī kādas man patīkamas deju partneres rakstura īpašības, ne tikai izskats,” apliecina Valdis. Savukārt Skaidrīte atceras, ka tagadējais dzīvesbiedrs bija smuks, stalts un slaids puisis, tādēļ patikusi viņai pievērstā Valda uzmanība.“Uzreiz gan pie altāra nedevāmies. Apmēram gadu draudzējāmies, kopā apmeklējām dažādus pasākumus, bet 1962. gadā apprecējāmies,” atceras S. Gudrīte. Kāzas ar daudz viesiem vareni nosvinējuši Valda tēva mājās Omuļos.Tagad abi laulātie ir pārliecināti, ka kopā saiešana bijusi laimīgākā izvilktā loze viņu dzīvē. Ne Valdim, ne Skaidrītei visus 50 gadus nav pat prātā ienākusi doma mest acis uz kādu citu. “Tas tiešām mums nepiemita. Visur gājām kopā, un viens no otra neko neslēpām,” saka Skaidrīte. Darba mūžs pagājis tipogrāfijāVisvairāk darba gadu pagājis, abiem strādājot Valkas tipogrāfijā. Valdis kā profesionāls poligrāfiķis bija meistars, bet Skaidrīte nepieciešamās prasmes poligrāfijā apguva uz vietas tipogrāfijā. Toreiz uzņēmuma darbiniekus daļēji par kolēģiem varējām saukt arī mēs – rajona laikraksta žurnālisti, jo avīzes lapas iespiešanai sagatavoja tipogrāfijā. Tie korespondenti, kuriem kā dežurantiem vajadzēja rūpēties, lai laikraksta lapās nebūtu kļūdu, bieži devās uz tipogrāfiju, lai tās izlabotu. Atceros, ka Valdis vienmēr bija ļoti nosvērts un pat tad, kad notika kāda tehniska avārija un sievietes sāka skaļi uztraukties, vai līdz darbdienas beigām pagūs visu izdarīt, saglabāja vēsu mieru un ķērās pie bojājuma novēršanas. Šī savaldība mierinoši iedarbojās arī uz darbiniecēm, un drīz vien viss bija kārtībā. “Daudz ko vairs neatceros, jo pagājis ilgs laiks, bet par toreizējo kolektīvu varu teikt tikai labus vārdus. Visas strādājošās sievietes bija apzinīgas, izjuta atbildību par savu pienākumu un man lieki nevajadzēja tērēt vārdus, lai norādītu, kas kurai jādara. Satikām ļoti labi,” apliecina V. Gudrītis. Pie meistara halturēt nevarēja, jo viņš augstu turēja uzņēmuma godu. Tāda attieksme nodrošināja tipogrāfijai labu slavu. Uz Valku iespiest ielūgumus dažādām svinībām cilvēki brauca pat no Rīgas, kaut tur bija lielākas tipogrāfijas. Apgūt poligrāfiķa profesiju Valdim ieteicis tēvs. “Nezinu, kas viņu uz to mudināja. Viņam šķita, ka tajos laikos tā ir cienījama profesija, kurā var labi nopelnīt. Nekāda lielā peļņa jau nesanāca, sitāmies pa dzīvi kā daudzas ģimenes, bet darbs man tiešām patika,” stāsta meistars. Pusgadsimtu nodzīvot kopā vajag mācētDažkārt cilvēki, kuri, kā tautā mēdz ironizēt, vienmēr visu labāk zina, mīl stāstīt, ka laulātajiem nav ieteicams strādāt vienā darbavietā, jo tas varot kaitēt savstarpējām attiecībām. Kad to jautāju Valdim un Skaidrītei, abi pasmaida un nosaka – ja jau tādi runātāji zina labāk, tad lai paliek pie sava. Neies jau tādēļ strīdēties! Viņi paši savās darba gaitās apliecinājuši, ka vīrs ar sievu var būt kopā darbā un mājās un nemaz viens otram neapnikt. “Man Skaidrīte bija laba palīdze, un mēs lieliski sapratāmies gan mājā, gan darbā,” atzīst Valdis.Kad vaicāju Zelta kāzu svinētājiem, kā viņiem izdevies mīlestībā nodzīvot 50 gadus, Skaidrīte noslēpumaini pasmaida un nosaka: “To vajag mācēt. Lai jaunie mācās no mums un saprot, ka ģimene nozīmē arī pienākumu pret dzīvesbiedru. Es mūsdienu jauniešus dažkārt nesaprotu. Liela daļa pāru dzīvo kopā un par laulībām nedomā, jo tā esot nevajadzīga papīru kārtošana. Pēc manām domām, tā gluži nav. Apprecoties cilvēki uzņemas arī noteiktu rūpi un atbildību par dzīvesbiedru un ir gatavi sniegt morālu atbalstu otram arī grūtākos brīžos. Dzīvesdraugā jāredz ne tikai partneris mīlestībā, bet arī cilvēks, kurš var būt tev labs atspaids un kura jūtas un domas jāciena. Nav jau tā, ka mūsu kopdzīve pagājusi bez strīdiem. Esam arī sastrīdējušies. Tomēr tādos gadījumos vienmēr laikus jāapraujas, jāprot savaldīties un paklusēt, un tad atkal viss ir kārtībā,” stāsta S. Gudrīte. Viņa piebilst, ka jāprot arī atšķirt, kas ir galīgi sīkumi, ja arī kādreiz tādi sakaitina, un jāizvērtē, vai vispār par tādiem vērts uzsākt ķīviņu.“Pirms kāda laika Valdis nopietni saslima. Man nenāca ne prātā viņu atstāt vienu pašu ar savām likstām. Sirds vienkārši to neatļāva. Smagākos brīžus pavadīju viņam līdzās, un esmu priecīga, ka atkal abi varam būt kopā,” saka Skaidrīte. Svētkos satiekas abas ģimenesLielākos svētkus – Jāņus, Ziemassvētkus un dzimšanas dienas – Valdis un Skaidrīte svin kopā ar meitas Inetas ģimeni. Tā ir tradīcija, kas ik gadu tiek ievērota. Pašu ģimenē pavarda galvenā uzturētāja ir Skaidrīte. Viņa zina, ka Valdi var iepriecināt ar kārtīgu zupu, jo tās viņam garšo vislabāk. Abi laulātie pusgadsimta laikā viens otru ir labi iepazinuši un zina visas sīkākas un lielākas lietiņas, ar kurām otru var iepriecināt. Vienmēr īstajā laikā un vietā to atcerēšanās nostiprinājusi saticību ģimenē. To droši var saukt arī par mīlestību.Valdis un Skaidrīte uzskata, ka viņu kopdzīve nav nekas ievērojams, lai dotu receptes, kā vajadzētu dzīvot laulībā. “Daudz kas pagaisis no atmiņas, bet nekādu īpašu piedzīvojumu nav bijis. Esmu priecīgs, ka līdz šim laikam dzīve aizritējusi kopā. Kaut tādēļ vien to var saukt par izdevušos!” apliecina V. Gudrītis.Tagad, kad ikdiena kļuvusi rāma kā ezera ūdens līmenis bezvējā, ir laiks pārdomāt nodzīvotos gadus, kopā atcerēties jaunību. “Beidzot ir tas laiks, kad neko nedarām. Lasām grāmatas, žurnālus, skatāmies televizoru un šad tad kopā dodamies pastaigāties pa pilsētu. Atkal jāteic – dzīvojam tāpat kā daudzi pensionāri,” pasmaida Skaidrīte.Un tomēr abi zina – ir viena lieta, kas dzīvē bijusi zelta vērta. Tā ir mīlestība. Arī mēs, “Ziemeļlatvijas” redakcijas darbinieki, sirsnīgi sveicam Skaidrīti un Valdi Zelta kāzās.
Viedoklis
Māra Zeltiņa, Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja:- Dzimtsarakstu nodaļā Zelta kāzu jubilejas ceremonija nav bieža parādība. Šogad Skaidrītes un Valda Gudrīšu Zelta kāzas ir pirmās. Pērnvasar uz Dzimtsarakstu biroja rīkoto Zelta kāzu pasākumu novada domē ieradās 12 pāri. Katrā ziņā 50 gadu ilga kopdzīve ir godināms mūža posms. Zelta kāzas ir apliecinājums stiprai ģimenei un noturīgām tradīcijām tajā.Šogad Zelta kāzu pasākumu rīkosim 1. decembrī.
