Vecāku pieredze konfliktu risināšanā ir dažāda. Vieni no bērniem neko neslēpj un strīdas viņu klātbūtnē. Pēc strīda viens otru samīļo un sarunā, kā abas puses rīkosies. Viņuprāt, tas nepieciešams, lai bērnam rastos pozitīva strīdu risināšanas pieredze. Citi pieaugušie bērna klātbūtnē nekad nestrīdas, jo uzskata, ka nesaskaņas nelabvēlīgi ietekmēs atvasi. Vēl citi nezina, kā rīkoties, bet domā, ka nav pareizi bērnu audzināt “sterilā” vidē, kur atvasei rodas priekšstats, ka strīdi vispār neeksistē. Arī bērnu reakcija uz vecāku strīdēšanos ir dažāda. Vieni uz pieaugušo nesaskaņām noraugās bez emocionālas spriedzes. Citus bērnus vecāku strīdi spēj izsist no garīgā līdzsvara uz ilgu laiku. Kāpēc tas tā notiek? Katrs gadījums ir individuāls, taču visbiežākais iemesls bērna pārdzīvojumam ir nevis pats strīds, bet veids, kā tas notiek un kā tas beidzas. “Strīdēties, dusmoties, apvainoties ir normāli, un arī bērnam ir jāmācās strīdēties jeb risināt konfliktus. Tieši to viņš, pirmkārt, mācās no saviem vecākiem – kā viņi strīdīgus jautājumus risina,” pauž psiholoģe Sarmīte Štāle. Labākās receptes, kā strīdēties, nav. Taču norādījumi, no kā iesaka izvairīties visi speciālisti, ir līdzīgi. Vissliktākais, kas var būt – beigt konfliktu ar roku palaišanu, pēc tam vienam ar otru nerunāt un atstāt bērnu neziņā par notikušo. Nevajag izolēt“Ja vecāki konfliktus risina, bērnam neredzot un nedzirdot, tad, sastopoties ar šādu situāciju, bērns var justies bezspēcīgs,” skaidro S. Štāle. Tas nozīmē, ka bērnu nevajag izolēt no vecāku konfliktiem. Ir nepareizi domāt, ka bērns nejūt vecāku nesaskaņas. Pat ja vecāki konflikta risināšanu atliek uz vēlāku laiku, viņš jūt noskaņojumu. “Šādās situācijās bērns redz drūmus, nerunīgus vecākus, kuri ar šādu uzvedību parāda, ka konflikti ir kas slikts un nevajag paust savu neapmierinātību, jūtas,” novērojumos dalās S. Štāle. Psiholoģes ieteikums – risināt nesaskaņas uzreiz, nevis atlikt izrunāšanos uz vēlāku laiku. “Uzskatu, ka, sastopoties ar problēmu, vajag par to runāt uzreiz, pasakot, kas izraisa sliktas emocijas, neapmierinātību, nevis ļaut šīm emocijām uzkrāties un gaidīt dusmu izvirdumu,” pauž psiholoģe. Viņa iesaka pēc strīda, kas norisinājies bērna klātbūtnē, paskaidrot atvasei, kas noticis, lai bērnam nebūtu jāmokās. “Arī mazam bērnam ir jāpaskaidro. Viņš varbūt neizprot strīda saturu, bet atpazīst neverbālo saskarsmi. Izskaidrošana palīdzēs bērnam nomierināties un saprast, ka viņš nav vainīgs. Šādos gadījumos vecākiem vajadzētu atvainoties par notikušo. Strīdēties vajag, taču ar prātu!” iesaka psiholoģe. Ja vecāki pēc strīda viens ar otru nerunā un nepaskaidro, kas noticis, bērns var sajusties vainīgs par notikušo. Lai rastos pozitīva konfliktu risināšanas pieredze, pēc strīda ir jāseko izlīgumam. Jāievēro robežaKaut arī psiholoģe iesaka neslēpt no bērniem nesaskaņas, ir robežas, kuras bērnu klātbūtnē nevajag pārkāpt. Ir lietas, kas bērnam nav jādzird un jāredz. “Ja strīdi ir hroniska lieta un vecāki bieži izsakās viens par otru nievājoši, tad viņiem jāapzinās, ka tas var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu emocionālo attīstību,” brīdina S. Štāle. “Katrs var būt neapmierināts un katram vajadzētu prast par to runāt, neaizskarot un neaizvainojot otra personību,” pamāca psiholoģe. Ja bērnam regulāri jānoraugās vecāku strīdos, tas var novest līdz emocionālai vardarbībai. It īpaši, ja vecāki cenšas bērna priekšā uzsvērt otra dzīvesbiedra sliktās īpašības. Bērns mīl abus vecākus, un viņam ir sāpīgi noraudzīties konfliktos, kas noniecina otru. Šādi strīdi nerisina konfliktu, bet padziļina to. Sevišķi smagi tas ir gadījumos, kad strīdi pāraug ģimenes robežas. Tos dzird kaimiņi, par tiem uzzina bērna klasesbiedri. Sekas šādiem strīdiem – bērns kļūst noslēgts. Vecāki neapzinās, ka iesaista bērnu savu problēmu risināšanā un liek bērnam būt atbildīgam par notiekošo.
TRAUKI LIDO RETI
Ar trauku plēšanu un durvju aizciršanu Latvijā beidzas tikai viens procents strīdu. Vispopulārākā konfliktu risināšanas metode – strīdu risināt mierīgi, konstruktīvi izrunājot viedokļu atšķirības. Šādisevi raksturo 42 procenti Latvijas iedzīvotāju, kuri tika aptaujāti par strīdēšanās metodēm. Mierīga strīdu risināšana raksturīga cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma, lauku iedzīvotājiem, kā arī cilvēkiem ar zemiem vai augstiem ienākumiem. Nākamā populārākā strīdēšanās metode – burkšķēšana zem deguna. 33 procenti latviešu atzīst, ka dara tieši tā. Vēl 5 procenti aptaujāto atklāj, ka strīdīgos jautājumus parasti cenšas neaiztikt un par tiem nerunāt. Pie strīdēšanās metodēm aptaujātie min arī šādus principus – “piekāpjas gudrākais” vai nerunāšana ar konfliktā iesaistīto. NO WWW.DIENA.LV
Neglabā aizvainojumu
DIĀNA KUPŠE, DZIMTĀS VALODAS SKOLOTĀJA NORVĒĢIJĀNorvēģu skolās sociālais aspekts ir galvenais. Skolotājs uzreiz reaģē, ja bērns slikti jūtas klasesbiedru vai vecāku dēļ. Mazo bērnu klasītēs pie sienām karājas uzraksti – mēs visi esam draugi, mēs esam izpalīdzīgi, palīdzam viens otram, nedarām viens otram pāri, neesam vienaldzīgi, ja pāri dara kādam citam. Jo bērns var pilnvērtīgi mācīties tikai tad, ja jūtas labi. Ja skolotājs redz nomāktu bērnu, viņš momentā prasa, kas viņam kaiš. Norvēģijā nav pieņemama attieksme – tu jau esi mazs, neko nesaproti. Bērns nav vecāku īpašums, bet vēl viena līdzvērtīga persona ģimenē. Ja vecāki liek bērnam pastāvīgi justies slikti, tad bērnam pienākas citi, labāki vecāki. Nedod Dievs, ja bērns skolā pasūdzas, ka viņš slikti jūtas vecāku dēļ, piemēram, vecāki iedvesuši bērnam pret kaut ko bailes. Par sišanu vispār nerunāsim, par to draud reāls cietumsods. Bērnus no ģimenēm konfliktu gadījumos izņem ļoti žigli. Redzu rezultātu šādai audzināšanas sistēmai. Manuprāt, ir labi, ja bērnam ļauj izrunāt savu sāpi un pretenzijas, tad bērns jūtas uzklausīts, saprasts un mācās argumentēt savu viedokli. Norvēģijā bērni no agra vecuma prot pamatot savu viedokli. Pēc manām domām, tādēļ bērni necenšas būt agresīvi pret citiem. Viņi nedara pāri jaunākiem bērniem, jo nesajūt pārestību no pieaugušo puses. Skolā bērnus aicina ziņot skolotājam, ja viņi redz, ka kādam tiek darīts pāri regulāri, bet viņš pats nesūdzas. Tam visās skolās tiek pievērsta īpaša uzmanība. Tas noteikti tiek izrunāts bērnu starpā, iesaistoties klases audzinātājam. Par sarunas rezultātu tiek informēts direktors, kurš raksta ziņojumu abu pušu vecākiem. Strīds – mazs vai liels – tiek risināts ar pieaugušo palīdzību, ja bērni paši nespēj to atrisināt. Bet vispirms to ļauj risināt pašiem bērniem. Ja tas neizdodas, iesaistās klases audzinātājs. Ja nepieciešams, arī skolas psihologs un vecāki. Konflikts tiek risināts tik ilgi, kamēr strīdnieki atkal ir labi draugi. Notiek strīda kārtīga analīze, izsakās abas puses atsevišķi. Tad visi kopīgi izrunā situāciju un atvainojas viens otram. Konflikts tiek risināts tik ilgi, kamēr abas puses ir apmierinātas un neglabā sevī aizvainojumu. Ir bijuši gadījumi, kad konfliktu risina mēnešiem, jo izrādās, ka pretenzijas vienam pret otru ir briedušas ilgi.
