Jānis Zālītis, dievturis,Smiltenes novadsJāņuguns gaisma attīraPēdējā laikā par latviskajām tradīcijām ir pastiprināta interese. Cilvēki grib atgriezties pie savām saknēm, un, meklējot dzimtas saknes, atrod latvisko dievestību, kas ir ceļš pie dievturības. Dievturība nozīmē turēt Dievu sevī. Ceļu pie savām saknēm var meklēt arī vasaras saulgriežos, taču tad jāzina, ka tos Jāņus, kas ir dabas laika ritma kalendārā, svin 21. jūnijā, kad diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Lai izbaudītu mūsu senču līgošanas tradīcijas, pēdējos divus gadus vasaras saulgriežos devāmies uz Brīvniekiem Priekuļu novada Veselavas pagastā. Svarīgs nosacījums ir līgot un Jāņus svinēt ar skaidru galvu, jo tas, kas Latvijā notiek 23. jūnijā, jau ir skatīšanās uz pasauli caur alus dimensiju.Līgojot līdz ar saules rietu noteikti ir jākurina ugunskurs, taču uz tā nedrīkst neko cept un dedzināt atkritumus, jo tas ir sakrālais ugunskurs. Šai ugunij, lai tā nestu svētību, ziedo iepriekšējā gadā pītos Jāņu vainagus. Neilgi pirms saules rieta klusībā dodas lasīt jāņuzāles, – tā ir sava veida meditācija. Tad plūktām zālēm piemīt dziednieciskas, pat maģiskas īpašības. Pēc saules rieta, kad ugunskurs jau iekurts, tajā met zāļu pušķīšus, pasakot vēlēšanos. Viss, kas saistīts ar uguni un saules sagaidīšanu, ir saistīts ar Saules kultu. Jāņuguns gaisma dod svētību un šķīstī. Pie ugunskura sagaida saules lēktu, dzied līgo dziesmas, dejo, iet rotaļās, jo tā var saņemt īpašu Saules un dabas enerģiju. Jāņu bērniem nepārtraukti jāatrodas uguns svētības aizsargājošā lokā. Liela loma Jāņu rituālā ir aplīgošanai, jo līgošana ir dzīvības spēku atjaunošanas rituāls. Līgojamais laiks sākas aptuveni divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un ilgst līdz pat Pētera dienai.
Skaidra Smeltere, folkloriste, Valkas novadsSvinu nelielā draugu lokāEsmu folkloras kopas dalībniece, un mēs līgojam tad, kad ir vasaras saulgrieži – no 20. uz 21. jūniju, vai no 21. uz 22. jūniju. 23. un 24. jūnijs ir pievilkts klāt šiem datumiem tolaik, kad Latvijā sāka izplatīties kristietība, skatoties, kad kristīgajā kalendārā ir Jāņa Kristītāja diena. Man pašai vislabāk patīk saulgriežu brīdis, jo tad Latvijā ir klusāk. Bērnībā svinējām arī 23. jūniju, Līgo dienu. Tāpēc, lai cilvēki paši izvēlas, ko un kā grib svinēt, jo ar varu uzspiest tādas lietas nevar. Katram ir savi Jāņi. Taču būtu ļoti jauki, ja, līgojot un Jāņus svinot, cilvēki ne tikai ēstu šašliku un dzertu, bet arī padziedātu. Tad gan vajag kādu cilvēku, kurš zina tautas dziesmas un Līgo tradīcijas un pamudina uz tām arī citus. Mūsu, folkloristu, ir pārāk maz, mēs nevaram būt klāt visur, lai mācītu. Tāpēc laimīga ir tā ģimene, kurā ir kāds zinātājs. Mūsu izglītības sistēmā skolās tautas kultūru un tradīcijas diemžēl nemāca. To dara tikai bērnudārzos vai ārpus stundām, pulciņos. Rezultātā daudzi bērni svinēt svētkus mācās no saviem vecākiem, skatoties, kā viņi to dara. Jo mazāk cilvēku, jo Līgo svētkus var izjust labāk. Ja grib līgot pēc tautas tradīcijām, tad nevajag doties uz lieliem masu pasākumiem, kas vairāk ir šovs. Par tradīcijām var izlasīt internetā, presē vai žurnālos un paņemt sev to, kas patīk. Daudz kas izdodas arī tad, ja blakus ir domubiedri, nevis cilvēki, ar kuriem pēkšņi satiecies masu pasākumā. Saprast, ka klāt ir īstais brīdis, un par visu priecāties var tikai nelielā draugu lokā. Tā ir mana pieredze. Un vēl, par ko esmu pārliecinājusies pati, ir tas, ka īstus Jāņus var svinēt tikai Latvijā.
Ginta Gailīte, kultūras darbiniece, Strenču novads Maģiskais ir saulgriežu laiksMēs jau vairākus gadus Jērcēnos svinam vasaras saulgriežus pēc latviskām tradīcijām. Ģērbjam tautas tērpus, pinam vainagus. Turpat ārā sienam sieru. Šovasar tas būs 22. jūnijā. Vispirms mums ir treji Saules vārti, būvēti no meijām. Pa vieniem vārtiem Saule riet, pa otriem – lec, un pa trešiem iet Jāņa bērni. Tad, kad saulīte riet, kurinām lielo ugunskuru. Pēc tam dziedam un gaidām, kad saulīte uzausīs. 23. un 24. jūnijā es atpūšos. Kādreiz bērnībā gan svinēju. Mans vecaistēvs bija Jānis. Tad gājām 23. jūnijā pie viņa ciemos. Mamma šuva mums ar māsu vienādas puķainas kleitiņas. Pinām vainadziņus. Vecāmāte sēja sieru un darīja alu. Taču laika gaitā vērtības ir mainījušās. Esmu atskārtusi, ka tas maģiskais ir tieši saulgriežu laiks. 23. jūnijā jau vairs nav ne tās puķes, ne tā rasa…. Jērcēnos, saliņā, ir gan sikspārņi, gan jāņtārpiņi. No rīta mostas putni. Ja ir labs laiks, tad mēs, neliela kompānija, nosēžam līdz saullēktam un izbaudām šo nakti.
