Kaislības ap tā saucamo radio klausīšanās nodevu nerimstas. Nupat pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT veiktais pētījums liecina, ka 92 procenti aptaujāto uzskata, ka nodeva jāatceļ, turklāt gandrīz divas trešdaļas Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras un Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) darbību vērtē negatīvi. Kāpēc? Problēma slēpjas apstāklī, ka neviens nav spējīgs nodefinēt, kādā gadījumā mūzikas atskaņotājs gūst materiālu labumu un viņam jāmaksā un kādā ne. Skaidrs, ka samaksas prasīšana par mūzikas klausīšanos jebkurā gadījumā ir absurda. Cītīgi sekoju, kā tas viss atrisināsies, taču pat publiskajās debatēs nejūtu, ka process virzās pozitīvā, vairākumam pieņemamā virzienā. Arī mūziķu vidū nav vienprātības. Kurš gan var juridiski pareizi izskaidrot likumā ierakstīto terminu “ārpus ierastā ģimenes loka”, kad klausīšanās licence nav jāpērk. Kuras pakāpes radinieki ietilpst šajā lokā un kāds ir to skaits? Diskusijā Latvijas televīzijas 1. kanāla tā arī nekļuva skaidrs, kādā skolas izlaiduma ballē jāpērk licence par mūzikas atskaņošanu. Nezin kāpēc, runājot par intelektuālā īpašuma aizsardzību, pašlaik diskutē tikai par mūziku. Kāpēc atlīdzību nesaņemt dizainerim par apģērbu televīzijas ekrānos redzamajām dīvām un, piemēram, diktoriem. To pašu var attiecināt uz ikvienu radošo profesiju darbu. Vai frizierim nav intelektuālā īpašuma tiesību, radot sava veida mākslas darbu uz mūziķa galvas. Tas pats par grimētājiem un vēl, un vēl. Tas būtu tikai godīgi.
