Šopavasar Ingrīdas Vilnes kuplā dzīvnieku saime palielinājās vēl par vienu kustoni. Tikai šoreiz tas nav ne suns, ne kaķis, bet gan no ligzdas izkritis vārnu bērns. Ingrīda to nosaukusi par Knābi, jo putnēnam ir izcili liels knābis. Ingrīda savā mūžā jau izauklējusi divus nelaimē nonākušus vārnu bērnus, un visi godam nesuši Knābja vārdu.Izkrīt no ligzdasKnābis Ingrīdas aprūpē nonāca pēc tam, kad kādā maija vakarā, atgriežoties no darba, laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore Ingūna Johansone kopā ar dēlu Robertu pie savas mājas vārtiem zem lielajiem ozoliem atrada skaļi kliedzošu vārnulēnu. Atradēji pieļāva, ka putns nejauši izkritis no vecāku ligzdas. Turpat netālu, histēriski kliedzot, virs cilvēku galvām lidinājās pieaugušās vārnas. Kopīgi apspriežoties un sazinoties ar veterinārārsti Ingrīdu, tika pieņemts lēmums nelaimē nonākušo putnēnu aiztransportēt uz Ingrīdas mājām. Nākamajā dienā putna atradēji audžumātei nogādāja arī būri. Tas kādreiz piederēja jau aizsaulē aizgājušajam papagailītim Kūkucim.Vārnas ir visēdāji Ingrīda stāsta, ka Knābis ar jaunajiem apstākļiem saradis divu dienu laikā. Lai putns izdzīvotu, svarīgi ir to regulāri – ik pēc pusotras līdz divām stundām – pabarot. Ingrīdas prakse liecina, ka vārnas ir visēdāji. Knābis labprāt ēd kaķiem domātos konservus. Konservu gabaliņus Ingrīda līdz putna knābim nogādā ar pinceti, savukārt ūdeni putns saņem ar parastu medicīnisko šļirci. Māte barotāja jeb Ingrīda dārzā sarok arī maijvaboļu kāpurus un sliekas, bet ne vienmēr Knābis tās ēd. Saimniece spriež: “Jau izlepis!” Kādu dienu, ravējot dārzu kopā ar Knābi, Ingrīda uzgāja milzīgi lielu un treknu slieku. Nopriecājusies, jo domājusi, ka ar tādu Knābim vēders būs pilns. Ieraugot milzīgo slieku, Knābis satrūcies un dikti nobijies. Jautāju, kā Ingrīda zina, ka putns ir paēdis. Viņa stāsta, ka Knābis tad pārtrauc kliegt, apmierināts guldzina un, pagriežot muguru, sāk kārtot savas spalvas vai darīt kaut ko citu savā nodabā.Vārnas mīl kārtību Ingrīda novērojusi, ka vārnas mīl kārtību. Lai diena nebūtu nodzīvota velti, Knābis mēdz uzrāpties, jo lidot vēl viņš neprot, uz pelnutrauka un pa savam prātam sakārtot tur atrodošos cigarešu galus. Pa dienu Knābis kā suns mēdz staigāt nopakaļ Ingrīdai, bet vakaros viņš jau zina, ka būs jānakšņo savās mājās – būrī. Ingrīda brīdina tos, kuriem arī kādreiz var gadīties mājās turēt vārnu un palīdzēt viņai izaugt, ka putna atstātās baltās “pļekas” uz mēbelēm vai apģērba ir gandrīz neiespējami iztīrīt. Šī iemesla dēļ jāraugās, lai putns savā nodabā neklaiņotu pa māju. Toties tad, kad Ingrīda darbojas savā veterinārajā praksē, par asistentu labprāt piestrādā arī Knābis. Jautājot, vai Knābis ir arī blēņdaris, Ingrīda noliedzoši papurina galvu un skaidro, ka putns ir vēl pavisam jauns – aptuveni trīs mēnešus vecs, tāpēc vēl nav paspējis sabojāt savu raksturu. Spriežot pēc tagadējās uzvedības, Knābis būšot labs audžubērns.Sadzīvo draudzīgiBez Knābja Ingrīdas mājās dzīvo milzenis – Vidusāzijas aitu suns Lūkass, kurš manas ciemošanās reizē ir iespundēts istabā, un trīs kaķi. Izrādās, visi dzīvnieki sadzīvo draudzīgi. Iespējams, Knābis nenojauš Lūkasa draudīgumu un auguma lielumu, tāpēc droši sunim dzīvojas blakus savā nodabā. Savukārt ar kaķiem Knābim ir mierīga līdzās dzīvošana, jo murrātāji pieraduši, ka ik pa laikam viņiem jāsadzīvo ar kādu saimnieces mājās atnestu dīvaini. Man bija izdevība pārliecināties, ka 14 gadus vecā pūkainā kaķene Frīda Knābim pagāja cēli garām, pat uz putnu nepaskatoties.Dullums un pārliecība Jautāju Ingrīdai, kas ir tas, kas viņai liek palīdzēt nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem. Viņa, zīmīgi pieliekot pirkstu pie deniņiem, smejoties pieļauj, ka tas ir viņas dullums un pārliecība, ja var palīdzēt, tad kāpēc to nedarīt. Pret visiem saviem izauklētajiem putniem Ingrīda izturējusies ar domu – viņi dzīvos mājās tik ilgi, kamēr paši varēs uzsākt savu dzīvi. Netālu no Ingrīdas rūpīgi iekoptā dārza Pedeles upes krasta lielajos kokos mājo viņas izauklētās vārnas. Ingrīda zina, ka putni novēro mājas dzīvi, jo ik pa laikam ielido pagalmā, pamielojas no Lūkasa ēdiena bļodas un knābjos salasa suņa spalvas, kas lieto noder ligzdas iekārtošanā. Viens vecais Knābis esot īpaši nekaunīgs, jo pamanās spalvas salasīt nevis no zemes, bet gan izraut no suņa platās muguras vai dibena. Ingrīda redzējusi, ka vārna spalvu kušķu izraušanas procesam pat piepalīdz ar kāju. Skats esot amizants.Ingrīda savā dzīvē ir izauklējusi arī divus pūčulēnus Jēci un Pēci. Ar viņiem nav bijis tik viegli kā ar Knābjiem. Pūces jābaro ar dzīvām pelēm, kas vispirms jāapdullina un tad ar purnu pa priekšu jādod pūcei. Ja pele mutei tuvosies ar pakaļgalu, pūce to neēdīs. Ingrīda jaunajām pūcēm mācījusi arī medīt. Medīšanas stundas bijušas tik interesantas, ka vēl joprojām palikušas Ingrīdas atmiņā. Sākumā pūčulēli lielām acīm skatījušies uz šņorē iesieto peli, kas vilkta pa zemi, mudinot putnu uzsākt medības. Tā vietā, lai pūčulēli kļūtu par īstiem medniekiem, tie uzlidojuši Ingrīdai uz galvas, tur atstājot aso nagu pēdas. Ingrīda ir pārliecināta, ka Latvijas apstākļos var izbarot un izauklēt jebkuru putnu, ir tikai jāgrib to darīt, kā arī jāpakonsultējas ar speciālistiem. Un kāpēc gan to nedarīt, ja rezultātā izaug skaists putns, kas pēc tam aizlido brīvībā.
