Diezgan bieži nākas rakstīt publikācijas par cilvēkiem, kuri, labas gribas vadīti, apdāvina vai ziedo līdzekļus kādai nevalstiskajai organizācijai vai bērnu iestādēm. Nav vēl gadījies, ka saņēmēji no sirds nepriecātos par saņemtajām rotaļlietām, grāmatām, sporta inventāru, saldumiem un citām lietām. Un ne jau par to būs šis stāsts, bet gan par sabiedrības attieksmi pret ziedotājiem un dāvinātājiem. Pagājušonedēļ Valkas bērnudārzu “Pumpuriņš” apciemoja divas vācu pensionāres, kuras bērniem uzdāvināja jaunas mīkstās rotaļlietas, saldumus, savukārt personālam – divas pakas smaržīgas “Jacobs” kafijas. Pati biju klāt brīdī, kad vācietes pasniedza savas dāvanas bērniem. Tas viss notika sirsnīgā gaisotnē, bez liekas uzspēles un patosa. Dāvinātājas juta patiesu gandarījumu, sagādājot prieku mazajiem. Tāpēc ir nedaudz pretīgi laikraksta mājaslapā lasīt komentārus, kuros rakstītāji pārmet ne vien dāvanu sarūpētājām, bet arī dāvanu saņēmējiem. Kronis visam ir tas, ka kāds pat pamanījies ieskatīties vācu pensionāru naudas maciņā, minot, cik lielu pensiju viņas saņem, tāpēc var atļauties “paspīdēt” ar dāvanām. Tāpat ir dīvaini pārmest bērnudārza darbiniekiem, kuri darba laikā dzers kafiju un neko citu nedarīs. Varbūt kādreiz šiem rakstītājiem vajadzētu aiziet uz bērnudārzu un apskatīties, ko ikdienā dara audzinātājas un auklītes. Iespējams tad necelsies roka uzrakstīt pārmetumus, bet gan cilvēciski priecāties kopā ar visiem.
