Zināju, ka mūspusē ir labi zemnieki, kuri izveidojuši sakoptas saimniecības un modernizējuši ražošanu, bet līdz šim nebija radusies izdevība tik daudzus no viņiem redzēt ar lauksaimniecības mašīnām. Vērojot zemnieku tehnikas parādi Valkas novada svētkos Turnā, pirmajā mirklī pārsteigumā iedomājos – vai tiešām tie ir mūsu zemkopji ar tik iespaidīgiem importa traktoriem, kombainiem un moderniem zemes apstrādes agregātiem? Nereti avīzēs gan lasām, ka Latvijas lauksaimniecība sagrauta, lauki grimst postā, cilvēki aizbrauc, jo nav darba un naudas un valdība neko nedara. Turnā redzētais atklāja, ka dažkārt raudāšana par dzīvi mums ir kļuvusi par konjunktūru un modes lietu. Ja jāraud, tad jāraud. Protams, Ērģemes saimnieki nav nekādā bagātību salā atraduši apraktu naudas lādi. Tehnika iegādāta, pārvarot birokrātijas mūrus, lai izcīnītu Eiropas finansiālo atbalstu, ir ņemti kredīti, kuru nomaksa joprojām turpinās, un galvenais – visa pamatā bijis smags darbs. Tādā režīmā strādājot, nav bijis laika čīkstēt. To ar uzviju dara tie, kuri pieraduši pārtikt no pašvaldības pabalstiem un ar lielu skepsi uzņem piedāvājumus saņemt zemi un pat sēklas materiālu iztikas nodrošināšanai. Tad taču vajadzēs strādāt. Vieglāk paraudāt un lūgt kārtējo pabalstu. Tiem, kuri uzcēluši mājas, iekopuši laukus, nav bijis nekādu priekšrocību. Gluži otrādi. Eiropā vēl arvien izliekas nesaprotam, ka mūsu zemnieki subsīdiju saņemšanā ir diskriminēti. Tomēr Latvijas maizes audzētāji nepadodas un turpina cīnīties par savām tiesībām. Viņi ar paveikto apliecinājuši – nav jāraud, ir jāstrādā.
