Pagājušajā nedēļā uz redakciju atnāca kāda jauna sieviete, lai pastāstītu par saviem piedzīvojumiem pie zobārsta.
Pagājušajā nedēļā uz redakciju atnāca kāda jauna sieviete, lai pastāstītu par saviem piedzīvojumiem pie zobārsta. Viņas stāsts tiešām nebija no patīkamajiem: vēršoties ar izmisīgu lūgumu pēc palīdzības, sieviete ne visai korektā veidā tika atraidīta. Iespējams, valcēniete šo krupi būtu norijusi, ja vien viņai nebūtu ļoti, ļoti sāpējis zobs. Kāpēc viņa bija devusies tieši pie šā zobārsta, lielā mērā noteica viņa prakses atrašanās vieta. Sievietei nelaime ar zobu notika darba laikā, tāpēc kolēģi bija ieteikuši doties pie daktera turpat pāri ielai. Strādājot izklaides biznesa jomā, darbiniecei ar sāpošo zobu bija jādomā, kā pēc iespējas ātrāk atrisināt nepatīkamo problēmu, jo viņa darba laikā nedrīkst aiziet no darba vietas. Diemžēl problēmu īsā laikā neizdevās atrisināt, jo zobārste atteicās viņai palīdzēt. Sievietei vajadzēja lūgt kolēģi, kura jau bija strādājusi nakts maiņā, lai aizvieto viņu, kamēr pati aizietu pie cita zobārsta. Valcēniete ir neizpratnē, kāpēc mediķe nevarēja ar viņu mierīgā tonī izrunāties, ieteikt risinājumu un palīdzēt, nevis paceltā balsī jautāt, kāds ārsts apmeklēts pirms tam. Pašlaik, kad zobārstniecības pakalpojumi ir ļoti dārgs prieks, ārstiem pret pacientiem vajadzētu izturēties īpaši laipni un pretimnākoši. Zobu labošana nav patīkams process, tāpēc zobārstam jābūt tiešām mierīgam, laipnam, nosvērtam un patīkamam cilvēkam, nevis bļaujošam un spiedzošam nervu kamolam. Saprotams, mediķiem, īpaši jau zobārstiem, ir saspringts darba ritms, tomēr tas nav iemesls, lai necienīgi izturētos pret palīdzības lūdzējiem. Varbūt ārstiem vajadzētu biežāk pārlasīt Hipokrāta zvērestu, kuru viņi nodevuši pirms darba gaitu uzsākšanas. Zvēresta pirmā rindkopa vēsta: “Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, pie visiem dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atļauj. Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.” Kur vēl labāk pateikt par ārstu misiju un uzdevumu. Acīmredzot daudzus mediķus pārņēmusi tāda rutīna un neiejūtība, ka vairs nevar atšķirt, kāpēc viņi vispār strādā. Ne jau tāpēc, lai varētu samaksāt visus rēķinus, bet gan lai palīdzētu cilvēkiem. To vajadzētu reižu reizēm atcerēties.
