Bērnību gribas salīdzināt ar saullēktu vasaras sākumā, kad pirmajos saules staros zāle izskatās spoži zaļa un svaiga un smilgu galos priecīgi mirdz katra rasas lāse. Rīta saule pamazām kļūst aizvien spilgtāka un, šķiet, visa āre dzirkstīt dzirkstī. Nav vēl ne jūlija vidus nogurušā zaļuma lapās, kuras nereti klāj lielceļa putekļi, un galīgi tālu šķiet rudens lapkritis. Ir tikai gaisma un sildoši saules stari, kuros gribas gozēties un ne par ko nedomāt. Domu arī patiesībā nav daudz. Lielākoties ir vien sapņi, kuru piepildījums bērnībā šķiet ar roku aizsniedzams. Protams, ne visiem bērnības zeme ir gaismas pilna. Gadās, ka cilvēki brieduma gados šo laiku nevēlas atcerēties, jo negrib atsvaidzināt atmiņā pārdzīvotos pazemojumus un savu bezspēcību. Tādēļ arī daudzās valstīs atzīmē Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, lai ar to atgādinātu mums, pieaugušajiem, ka bērniem jānodrošina šī gaisma mazotnē, lai viņi pašu pirmo dzīves posmu varētu atcerēties kā gaišāko laiku mūžā. Ja bērns pirmajos dzīves gados jutīs siltumu no vecākiem, apkārtējās sabiedrības, tad arī, būdams pieaudzis, viņš šo siltumu dāvās saviem bērniem un tas būs jūtams savstarpējās attiecībās ar citiem. Tā domās un darbos gaišāka kļūs sabiedrība kopumā, ko mēs visi tā vēlamies, jo pietiekami daudz ir piedzīvota cietsirdība, vienaldzība citam pret citu un kļuvis redzams, ka tas ne pie kā laba nenoved nevienu. Ne velti Svētie Raksti Bērna piedzimšanu salīdzina ar jaunas zvaigznes parādīšanos un it kā liek visiem atrauties no savām rūpēm, ambīcijām un pievērst uzmanību tam, ka Bērns ir piedzimis.
