Es pastaigājos gar aizmigušās un nekustīgās jūras krastiem, kur nemierīgie un draiskulīgie vilnīši tiecas skart manas basās kājas.
Es pastaigājos gar aizmigušās un nekustīgās jūras krastiem, kur nemierīgie un draiskulīgie vilnīši tiecas skart manas basās kājas. Aiz manis soļo mana uzticamā draudzene — melnā ēna. Es eju, un mana sirds līdzinās šiem kroplaini saliektiem kokiem, kas aug netālu. Mana ēna, vientulība un es ir ideāls pāris pārdomām, pārdomām par…
Siltā un laipnā migla mani apvij un apskauj kā dūnu sega manā gultā, no kuras ik rītu tik grūti šķirties.
Ir krēsla, un manī rodas vēlme apgulties smiltīs un skatīties caurspīdīgajā un nekustīgajā mākoņu audumā. Mēness mirdzums jūrai dod sudrabainu nokrāsu. Jūra ir tik liela, maiga un sudrabota. Viļņu grēbuļi un putu nopūtas tomēr skar manas basās kājas. Aiz manis atrodas cēli un domīgi smilšu kalna vīri, kuri lielā interesē vēro mani. Un šis noslēpumainais klusums liek krūtīm cilāties straujāk un sirdij sisties ātrāk. Kāpēc viņš mani tā kaitina? Kāpēc zilais bezdibenis ierauj mani? Man gribas kliegt, kliegt skaļi un rūgti, bet viņš neļauj ne pakustēties, ne saukt palīgā, ne raudāt. Šie viļņi, krāšņi zaļganie viļņi, liek man būt stiprai, bet es negribu būt stipra un negribu, lai žēlo. Gribu, lai uzklausa, tāpat kā mani klausa pūkainie mākoņi ar tādu kā iecietību un bargumu, ar tādu kā mātes maigumu un tēva stingrumu. Es gribu, bet ko?
