Kad tuvojas Latvijas valsts svētku dienas, vairāk nekā citkārt pievēršamies notikumiem vēsturē un atgādinām par tiem karavīriem, kuri ar savu drosmi un vīrišķību palīdzēja izcīnīt Latvijas brīvību.To, ka varonīgu un pašaizliedzīgu dzimtenes sargu netrūkst arī mūsdienās, apstiprina daudzkārt presē lasītās un televīzijā dzirdētās NATO valstu virsnieku atzinīgās atsauksmes par Latvijas karavīriem starptautiskajās misijās un ārzemju virsnieku neslēptā apbrīna par latviešu militāro prasmi. Iepriecina, ka gribu vajadzības brīdī pienācīgi prast aizstāvēt savu zemi daudzi jaunās paaudzes pārstāvji ir pārņēmuši no mūsu senčiem. Kā apliecinājums tam bija arī šopavasar 4. maijā Rīgas pils Ģerboņu zālē notikusī Triju Zvaigžņu ordeņa, Viestura ordeņa un Atzinības krusta pasniegšanas ceremonija, kurā augstie valsts apbalvojumi tika piešķirti arī Latvijas armijas karavīriem. Ērģemietis saņem Viestura ordeniŠogad valsts neatkarības atjaunošanas svētkos apbalvoto vidū bija arī mūsu novadnieks ērģemietis, Latvijas armijas Sauszemes spēku Kājnieku bataljona nodaļas virsnieks, majors Igors Harlapenkovs, kuram par augsti profesionālu un pašaizliedzīgu dienestu, kā arī par dalību starptautiskajās misijās un lielu ieguldījumu jauno karavīru apmācībā pasniedza Viestura ordeni, ieceļot par ordeņa virsnieku.“Ziemeļlatvijai” izdevās sazināties ar I. Harlapenkovu, un virsnieks piekrita neklātienes intervijai ar e-pasta starpniecību, jo pats dienesta pienākumu dēļ ierasties mūspusē un apciemot tuviniekus dzimtajā Ērģemē varēs tikai jūlijā. Kaut arī karavīra ikdiena neatļauj bieži apciemot dzimto pusi, tomēr ciemats, kurā Igors ir audzis un sācis skolas gaitas, pastāvīgi ir viņa domās. “Ērģeme ir skaista un vēsturiski ievērojama vieta. Tajā vienkārši nav iespējams neiemīlēties. Man vienmēr ir prieks tur atgriezties, apmeklēt pirmo skolu un pilsdrupas. To saku bez jebkādas liekulības. Pēdējo reizi, kad biju Ērģemē, mani ļoti pārsteidza skaisti apgleznotā autobusu pietura, kurā, gaidot autobusu, iespējams justies kā dzīvoklī uz dīvāna. Skolnieka gados man klikšķis domāšanā notika pamatskolas 8. klasē, kad sapratu – tikai labas pamatzināšanas mācību priekšmetos man pavērs ceļu uz plašākām iespējām nākotnē. Pēc Ērģemes pamatskolas beigšanas iestājos Apes lauksaimniecības skolā, kur ieguvu vidējo izglītību un dažādu transportlīdzekļu vadītāja tiesības,” stāsta I. Harlapenkovs.Profesijas izvēlē atkārtojas vēstureRunājot par karavīra profesijas izvēli, Igors atzīst, ka tā notikusi pēc principa – vēsture atkārtojas. “Vecākais brālis bija iestājies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, un viņš mani ar saviem nostāstiem par mācībām un armijas sadzīvi tā ieinteresēja, ka nolēmu iet viņa pēdās,” atzīst virsnieks.Dienestā viņš ir no 1996. gada. Sākumā I. Harlapenkovs dienēja kā Aizsardzības akadēmijas kadets un uzskata, ka šajā dienestā pavadītie četri gadi bijuši ļoti interesanti. Pēc akadēmijas beigšanas Igors ieguva vada komandiera kvalifikāciju un bija tiesīgs komandēt 30 karavīru vienību. “Tomēr drīz vien sapratu, ka bez kājnieku vienībās iegūtas pieredzes nav iespējams pilnvērtīgi vadīt karavīrus, tādēļ 2000. gadā sāku dienēt 1. Kājnieku bataljonā, kur nācās veikt dažādus pienākumus – sākot no prettanku vada komandiera un beidzot ar kājnieku rotas komandiera uzdevumiem,” stāsta Igors.Sākās virzīšanās uz augšu pa militārās karjeras kāpnēm. Nākamais pakāpiens bija rotas lieluma vienības komandēšana, bet to drīkstēja darīt ar kapteiņa pakāpi. Lai uz to pretendētu, vajadzēja Nacionālajā aizsardzības akadēmijā pabeigt jaunāko štāba virsnieku kursus vai iziet līdzīgu apmācību ārzemēs. Igors nepieciešamo izglītību ieguva Kanādā. Vēlāk viņš savas zināšanas ir papildinājis vēl dažādos kvalifikācijas kursos gan Latvijā, gan ārvalstīs.Vislielākais ienaidnieks – karstumsVēlos zināt, kādām īpašībām jāpiemīt, lai būtu labs karavīrs. Igors uzskata, ka patiesībā tāds iedalījums nepastāv. “Nav labu vai sliktu karavīru. Ir tikai karavīri, kuri savu pienākumu izpilda ar visu atdevi. Lai es tam būtu gatavs, man jārēķinās ar to, ka nāksies ziedot brīvo laiku. Tomēr ir arī iespējas, kuru nav citu profesiju pārstāvjiem. Viena no tādām ir dienests ārpus Latvijas, kas ļauj iepazīt citas zemes. Igors atzīst, ka tā gan nav ekskursija un ik pa laikam iznāk nokļūt bīstamās situācijās, tomēr civilajā dzīvē notiek tāpat. Pēc viņa domām, bīstami ir arī braukt pa Latvijas ceļiem. Igors pats ir piedalījies četrās starptautiskās operācijās – divas reizes Irākā un divas – Afganistānā. “Irākā mūsu bāze bija civilizācijas pirmajā šūpulī – Babilonā. Pildot dienesta uzdevumus, bija iespēja apskatīt arī Bagdādi un Basras pilsētu. Lielākais mūsu ienaidnieks bija 50 grādu karstums ēnā, kurā visu laiku bija jāuzturas pilnā ekipējumā ar ķiveri galvā. Vakarā, novelkot formas tērpu, to varēja droši nolikt stāvus un tas nesalocījās, jo bija piesūcies ar sāli,” atminas virsnieks.Afganistānā I. Harlapenkova dienesta vieta bija Maimanas pilsēta. Tur nācās veikt uzdevumus apsardzes un eskortu rotā, bet vēlāk viņš darbojās padomnieku grupā, kas apmācīja afgāņu karavīrus.“Afganistānā mani visvairāk pārsteidza tas, ka tur korupciju uztver kā pašsaprotamu lietu un ikdienas normu. Piemēram, ja kāds iegūst augstu amatu, tad palīdzēt saviem radiem, ieceļot tos dažādos amatos, vienkārši ir viņa pienākums,” stāsta Igors.No Ērģemes nākuši drosmīgi vīriUz jautājumu, par kādiem tieši nopelniem viņam piešķirts Viestura ordenis, majors I. Harlapenkovs atbildē ir kautrīgs un min to pašu, kas oficiāli rakstīts apbalvojuma piešķiršanas pamatojamā, piebilstot, ka ne viņš vienīgais ir apbalvots. Pašaizliedzīgu karavīru ir daudz. Tādi ir vairāki arī no viņa dzimtās vietas. “No Ērģemes un Turnas Sauszemes spēku Kājnieku brigādē dien seržanti Dagnis Sula un Jānis Kuplis. Armijā dienējuši arī Inesis Putniņš, Ivo Sviķis un, iespējams, vēl vairāki, kurus nepazīstu. Cik zinu, no Ērģemes ir nākuši tikai labi karavīri, kuri savā dienestā sasnieguši augstus rezultātus un ieguvuši tiesības piedalīties starptautiskās operācijās. Tas liecina, ka mūspuses vīriem drosmes un apzinīguma netrūkst,” secina majors.Tādai atbildībai jābūt visurArī Igoram panākumu dienestā ir daudz. Par teicamu pienākumu izpildi viņš arī pirms Viestura ordeņa saņemšanas ir apbalvots ar septiņām medaļām. “Karavīram ir jābūt izturīgam, apņēmīgam un centīgam. Liela nozīme ir fiziskajai sagatavotībai. Ar sportu jānodarbojas kopš bērnības. Tad viss izdosies. Iesaku tiem puišiem, kuri alkst piedzīvojumu, vēlas izjust adrenalīnu un redzēt pasauli, kā pirmo vietu, kur šīs vēlmes piepildīt, izvēlēties dienestu armijā. Sākumā viss šķitīs interesants. Vismaz man tā bija. Protams, pirmajos trijos dienesta gados nāksies pārvarēt arī grūtības un pēc tam jau būs skaidrs, vai palikt armijā vai atvaļināties,” norāda majors.Pēc Igora domām, ja tāda pati atbildība par savu rīcību, kādu to prasa armijā, pastāvētu arī civilajā dzīvē, tad tā būtu krietni augstākā līmenī. “Lai situācija uzlabotos un jaunie neaizbrauktu, ikvienam ir jāsāk ar savu pagastu vai pilsētu, izvērtējot tur ievēlēto amatpersonu darbu, jo tās pie tiesībām pieņemt lēmumus ir tikušas ar mūsu balsīm,” norāda Igors. Kopīgās intereses jāaizstāv aktīvāk, tad arī ievēlētie vadītāji izjutīs lielāku atbildību un Latvija ar sevi varēs lepoties.
