Blomes pagastā esošais Riņģu saieta nams ir unikāla vieta, kurā līdz pat 1944. gadam notika hernhūtiešu jeb Brāļu draudžu saieti un lūgšanas. Kultūrvēsturiskais mantojums nav aizgājis zudībā, jo 1995. gadā sākās aktivitātes brāļu draudžu kustībā un Riņģos atgriezās to saimniece Inta Leimane, kura kopā ar savu ģimeni ieguldījusi lielu darbu nama atdzīvināšanā. Nedaudz vēlāk, 1999. gadā, kopā ar Brāļu draudzes aktīvistu mācītāju Gundaru Ceipi atjaunotas kopā sanākšanas un lūgšanas. Tas, ka Brāļu draudžu saieta nams joprojām cilvēkiem rūp, apliecināja šomēnes notikusī rosība Riņģos.Sajuta nepieciešamībuŠopavasar par saieta apkārtni rūpējušies gan Blomes pamatskolas skolēni, gan vietējie ļaudis, bet maijā čakli strādāja rīdzinieki. Saulainajā maija sestdienā Riņģos sastapām Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku. Viņš kopā ar saviem domubiedriem (ārstiem, bijušajiem ministriem, publicistu un vēl vairākiem sabiedrībā cienījamiem cilvēkiem) uz Blomes pagastu nebija atbraucis nejauši. “Ikdienā katrs nodarbojamies ar dažādām lietām, strādājam Rīgā un jūtam, ka vajadzētu izdarīt kaut ko praktisku un lietderīgu ārpus tās. Tā kā esam tikušies gan ar mācītāju Gundaru Ceipi, gan citiem Brāļu draudžu kustības aktīvistiem, izdomājām, ka ne tikai atcerēsimies, kāda ir bijusi Brāļu draudze 18., 19. un 20. gadsimtā, bet arī mēģināsim šo lietu atbalstīt. Tas ir ļoti svarīgi, ka varam visi kopīgi pastrādāt. Rīts iesākās ar aizlūgumu kambarī, kas bija vērtīgs mums pašiem, iespēja cits citam dot labu impulsu un sastapt cilvēkus, kuri šeit dzīvo,” stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors.A. Vilks, dzirdot mācītāja uzstāšanos kādā lekcijā, apjautis, ka Brāļu draudzes Latvijā ir kaut kas īpašs, sevišķi laukos, kur atrodas šādas svētvietas. Viņaprāt, cilvēkiem ir nepieciešami šādi atbalsta punkti, kuros mudina padomāt par garīgumu.Riņģos bija divdesmit talcinieku liela kompānija, kas dienas garumā čakli strādāja. Vīrieši veica smagākus āra darbus, bet sievietes uzposa saieta namu. Vecākiem palīdzēja bērni.Prieks par notiekošoLīdzās Riņģiem ar lāpstu rokās sastapām G. Ceipi, viņš uz atraktā akmens pamanījis zīmējumus. Rodas sajūta, ka mācītājs jūtas pacilājošā noskaņojumā, un tā arī ir. “Ja redzami tautas vadītāji šādu soli ir spēruši, ceru, ka attieksme pret Brāļu draudzi varētu mainīties. Tas ir svēts gandrīz pilnībā aizmirsts mantojums latviešiem, spēka punkts. Ja mēs atradīsim spēka avotu Brāļu draudzes garīgajā tradīcijā, tad ir cerīgs skats uz rītdienu. Līdz ar to man personīgi kā Brāļu draudzes vadītājam ir pārsteigums un patiess prieks par šodien notiekošo. Šī tikšanās notika samērā negaidīti,” atklāj G. Ceipe. Nacionālās bibliotēkas direktors man atzina, ka ar darbiem viņi grib parādīt savu attieksmi pret Brāļu draudzes nozīmīgumu. “Liels prieks ir arī par pagasta pārvaldes vadītāju Gaidi Bogdanovu, kurš izrādīja interesi un aktīvi piedalījās talkā. Tas ir brīnišķīgs žests,” teic mācītājs.Te ir vēsture“Ziemeļlatvijai” bija tā retā iespēja sastapt Riņģu saimnieces meitu Vitu Viktorsoni, kura no Zviedrijas Latvijā ieradās vien uz īsu brīdi. “Ir patīkami, ka tā taka neaizaug un ļaudis atbrauc arī no Rīgas. Izmanto iespēju šeit būt, acīmredzot te ir kaut kas, ko gūt. Nu ir kā vecos laikos. Atceros, kā mamma stāstīja, ka pirmskara laikā uz Riņģiem sabrauca ar zirgiem. Tikai tagad pajūgu vietā mašīnas,” stāsta V. Viktorsone.Viņa turpina: “Riņģi ir skaisti, te ir vēsture un katram gribas savu roku pielikt, lai kļūtu vēl skaistāk. Paši pēdējo desmit gadu laikā gan ar pagasta palīdzību, gan ar starptautisko naudiņu esam atjaunojuši kambara jumtu, nomainījuši logus. Riņģi jau ir priekš cilvēkiem.”Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, vaicāts, vai šis bija vienreizējs pasākums, atbild noraidoši. “Nupat mums garām pagāja Pēteris Stradiņš, profesora Stradiņa mazdēls un ārsts. Pa vasarām viņš dzīvo Sēlijā, Sunākstē uz vecā Stendera zemes. Ir doma, ka nākamā talka varētu notikt tur,” teic A. Vilks. Viņa teiktais apliecina, ka allaž par runām vērtīgāks ir darbs, jo īpaši, ja tas veikts cēlu mērķu vārdā.
