***

Man šķiet, ka mirstu.

Man šķiet, ka mirstu.
Acis vairs nerāda tā,
Un sirds mani biedē, jo klusē.
Tā tikai ķērc, ne runā.
Vai ceļu rāda man?
Nē, tā tikai ķērc.
Tā mani moka, un jūtos gluži kā
vergs,
Kam cerību nav,
Kam nākotne ir skaidra.
Miršu es kāda dēļ,
Miršu es viens.
Pakļauties tikai tam,
Kurš mani spīdzina,
Kurš nežēlo un nicina,
Ar pātagu kas mani per,
Ar vārdiem nomelno un dzeļ.
Vairs cerību un sapņu nav.
Dzīves mērķis ir zudis,
Kas mani vilināja, turēja,
Pie dzīves stīgas tas mani
piesēja!
Es nespēju vairs…
Man spēka nav!
Tik ļoti gribētos aizlidot, aizmigt
mūžīgi.
Un tad, kas būtu tad,
Kad nebūtu nekā?
Kas būtu tad?
To noskaidrot es gribētu!
Bet tomēr aiziet nespēju,
Jo ceru, ka kādam sāpēs tas,
Ka nebūs manis šeit,
Kur ikkatrs ļauns ir,
Kur ikkatram sāpe sirdi dur.
Es palikšu, lai redzētu, kas ir te
Un kas būs tur —
Rīt, parīt un aizparīt,
Bet cik ilgi es izvilkšu,
To sirds man atkal nesaka,
Tā tikai ķērc un brēc,
Ka viens esi tu,
Ka tev vairs nākotnes, nekā vairs
nav.
Sanda