Vijciemā notikušajā izzinošajā pārbraucienā “Bagātību lādes meklējumos” pa kultūras un vēstures mantojuma vietām piedalījās četras autoekipāžas. Organizatori bija cerējuši uz lielāku interesi.
“Tas ir nedaudz savādi, ka lielāka vēlme izzināt pagastu ir citviet dzīvojošajiem, nevis pašu ļaudīm. Var saprast, ka patīkamais laiks bija ļoti piemērots dārza darbiem, taču neba tikai priekš vēdera vien dzīvojam. Dārzā varējām ieiet trīs stundas vēlāk,” uzskata pasākuma organizatore Vita Bērziņa.Sen bija pelnījisTā parasti ir, ka vienmēr var atrast iemeslus, lai kādā pasākumā nepiedalītos. Tie, kuri devās šajā pārbraucienā, ir gandarīti. “Sen jau to biju pelnījis,” lakoniski teic uzņēmējs Andrejs Pebo, kurš pagastā pavada nedēļas nogales. Viņš ar savu kaimiņu, kurš jau 50 gadus dzīvo Vijciemā, pārrunāja brauciena lietas. Kaimiņš atzinās, ka nezina daudzas vietas, kas iekļautas maršrutā. Rakstnieks Arturs Goba ir plaši aprakstījis nozīmīgākās pagasta vietas, taču konkrēta to atrašanās vieta zināma ne visiem vietējiem. “Tas ir ļoti interesanti, ka mums radās iespēja redzēt vietas, kur Latvijā savulaik dzīvoja velni un raganas, taču cilvēki tos aizbaidīja. Ne mazāk aizraujoši ir iepazīties ar vietām, kur darbojās mežabrāļi,” stāsta Andrejs. Viņš jau tagad gaida nākamo braucienu. Arī Arnis Kamoliņš “Ziemeļlatvijai” atzina, ka šis bija patīkams un izzinošs pasākums.Nezinātājam atrast grūtiGide, Ziemeļvidzemes virsmežniecības Mežsaimniecības daļas vadītāja Rudīte Gulbe savā stāstījumā bija samiksējusi gan novadpētnieku, gan rakstnieku paustās versijas. Par katru no objektiem ir nostāsti un teikas. V. Bērziņai visiespaidīgākā šķita vīksna pie Mauru mājām, kuras apkārtmērs ir 6,10 metru, un lielais Madžīnas purva akmens, kam piemītot vadātāja spējas. Tā apkārtmērs ir astoņi metri. Nezinātājam nav viegli to atrast. Miklaukalnā, kuru savulaik apsaimniekojis velns, arī zviedru laikos risinājušies interesanti notikumi. “To visu redzot, šķiet, ka esmu ceļojusi ar laika mašīnu. Laiks kā filma pārtinas gadsimtu garumā,” raksturo V. Bērziņa. Viņa atzīst, ka Bišu priede jeb dore ir interesanta vieta, taču pie tās dobuma degunu bāzt neriskējusi, lai pārliecinātos par bišu esamību. Visi, kuri dzirdēja gides stāstus, visticamāk, tos stāstīs citiem un tie turpinās apaugt ar jaunām niansēm.Nākamreiz pēc salnāmBrauciena dalībnieki apmeklēja arī “Ielīcas”. Bija patīkami redzēt, ka sēta ir glīti sakopta un sakārtota. Ceļotāji aplūkoja arī vairākas bijušās koku krautuves, no kurām pa Gauju pludināti koki.R. Gulbe, jautāta, kā viņa sagatavoja savu stāstījumu, kālab vāca faktus par pagasta vēsturi, atbild, ka pirms diviem gadiem piedalījusies kultūras mantojuma projektā un viss viņas savāktais materiāls atrodams arī Valsts meža dienesta mājaslapā. “Neko īpaši šim pasākumam gatavojusi neesmu. Interesējoties par apkārtni, savulaik mani iedvesmoja Muzeju nakts pasākums,” atzīst mežu speciāliste.Nākamais brauciens paredzēts rudenī pēc pirmajām salnām, kad nokritīs garā zāle. Tad paredzēts apskatīt vietas citā pagasta pusē, piemēram, “Kankarīšus”, “Rudzīšus”, “Vecbūdas” un citas.
