Spilgti, skaļi un emocionāli. Tādi parasti ir sporta, mūzikas grupu un citu spēļmeistaru līdzjutēji, kuru dēļ lielākoties arī notiek viss «šovs». Speciālisti to sauc par emociju apmaiņu – ieguvi un izlādi. Saprātīgās devās tā nepieciešama katram cilvēkam, un katra paša ziņā, kur viņš to atrod. Piemēram, jelgavnieks Māris Ostelis kopā ar domubiedriem jau vairāk nekā piecus gadus aktīvi fano par futbola klubu «Jelgava».Vismaz reizi nedēļā«Fanošana man gan iet mazumā. Vairs neizjūtu tik ļoti tās emocijas. Mainās arī intereses. Tāpēc nezinu, vai mani vairs var saukt par īstu līdzjutēju,» pieticīgi spriež Māris, kaut viņa līdzjušanas paražas vēl joprojām ir daudz iespaidīgākas nekā «vidējam statistiskajam» fanam. Tāds parasti aprobežojas ar nervozēšanu, saukšanu, svilpšanu, bļaušanu un roku vicināšanu pie televizora ekrāna vai labākajā gadījumā kādā klubā vai pavisam svarīgā spēlē klātienē. Savukārt Māris, kurš savu ikdienu pavada meliorācijas sistēmu projektēšanas darbos Rīgā, cenšas izrauties uz visām sava futbola kluba mājas spēlēm, kas notiek reizi nedēļā. Agrāk fanošana izpaudusies vēl intensīvāk. FK «Jelgava» līdzjutējs kopā ar domubiedriem savējos klātienē atbalstījis arī izbraukumos, ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Tālākais, kur būts ar futbola klubu, ir Moldova. Izbaudīt, kas notiek tribīnēsMāris interesējas, skatās televīzijā un klātienē vēro arī citus sporta veidus. «Dodoties uz ārzemēm, vienmēr cenšos apmeklēt arī kādu sporta spēli, bet par fanošanu to nesauktu,» viņš piebilst, vēlreiz apliecinādams, ka viņa sirds pieder tikai futbolam un konkrētajai komandai. Šī pastiprinātā interese sākusies pirms sešiem gadiem. «Man jau sen interesēja, kas sporta spēļu laikā klātienē notiek tribīnēs, kā tas bija redzēts televīzijā un internetā. Kad apmeklēju dažas futbola kluba «Jelgava» spēles un redzēju, kā puikas cenšas atbalstīt savu komandu, sapratu, ka jābūt kopā ar viņiem. Tā 2007. gada pirmajā spēlē kopā ar jauniegūtajiem draugiem jau biju izbraukumā uz Ventspili,» atceras aktīvais līdzjutējs. Viņš stāsta, ka domubiedru grupa šajā laikā ir krietni mainījusies. Daudzi aizbraukuši uz ārzemēm. Viņu vietā nākuši jauni. Taču visi mācās stāvēt par vienu kopēju lietu. Māris atzīst, ka gadās dzirdēt arī pārmetumus par it kā pārmērīgo aizraušanos ar fanošanu, bet viņš cenšas to laist gar ausīm.Sektorā jābūt «tusiņam» Iespēja izbaudīt futbolu, pavadīt laiku ar draugiem un gūt patīkamas emocijas ir galvenie ieguvumi, ko Māris saņem no fanošanas. «Galvenais nosacījums ir visu spēli nenosēdēt, bet ar dziesmām, saukļiem un citiem atļautiem un neatļautiem līdzekļiem palīdzēt iedvesmot spēlētājus uzvarai. Izgreznojam savu sektoru ar baneriem un karogiem zili sarkanajās Jelgavas krāsās, turam virs galvas īpašās šalles un dziedam: «Mūsu Latvija! Mūsu Zemgale! Mūsu Jelgava!». Lai arī tas nav atļauts, nereti izmantojam pirotehniku, kā arī veltām skarbākus vārdus pretiniekam vai tiesnesim,» fanošanas «scenāriju» atklāj līdzjutējs, piebilzdams, ka jāprot arī ar godu pārdzīvot komandas zaudējumu un, lai kāds būtu rezultāts, pateikties par spēli. To nespējot, izceļas līdzjutēju kautiņi, kas manīti arī šur tur Latvijā. Taču līdz grautiņiem vai asinsizliešanai nav aizgājis. Māris tāpat nav piedzīvojis nekādus incidentus, kuros būtu bijusi nepieciešama kārtības sargu iejaukšanās.Tomēr pati svarīgākā, viņaprāt, ir laba kompānija. «Sektorā ir jābūt «tusiņam». Jābūt jautrībai, vienotībai, kaislei – viens par visiem un visi par vienu! Ir reizes, kad to izdodas lieliski apvienot, pat ja komandas spēles nav bijušas pārāk veiksmīgas,» atzīst līdzjutējs.
Pilns emociju spektrs
Cilvēks ik pa laikam vēlas piedzīvot intensīvu emociju uzlādi un izlādi. Ikdienā tas izdodas reti – jāved bērns uz skolu, jāiet uz darbu, jātīra māja un jāmazgā trauki. Iespējams, kāds tikai reizi mūžā spēj ziņot par lielu prieku. Savukārt, skatoties, piemēram, sporta spēli, emocijas izpaužas pilnā spektrā – no liela prieka līdz agresijai un milzīgām dusmām. Ne velti fani spēj visu nakti priecāties par savas komandas uzvaru vai vīlušies sarīkot lielus grautiņus pilsētas ielās. Šis adrenalīns jeb ķermeniskā uzlādēšanās un izlādēšanās pievelk. Kāds to atrod, lielā ātrumā traucoties ar auto. Cits kvalitatīvā meditācijā, kad iespējams piedzīvot gan dziļas skumjas, gan ekstātisku prieku. Vēl kāds skatās meksikāņu seriālus. Arī lietojot narkotikas, tiek panākts izmainīts prāta stāvoklis un parādās piesātinātas emocijas, kad šķiet – lidoju gaisā un redzu krāsainas puķītes. Taču tas rada atkarību un ir kaitīgi. Savukārt fanošana par sportu ir labs un legāls veids, kā izlādēties.Protams, arī fanojot var iekrist pārmērībās, jo fanošana ieved nedabiskajā. Jāsaprot, ka spēle ir spēle. Tā nav reālā dzīve. Taču, ja «ikdienību» nevar izturēt, meksikāņu seriālus, futbola, hokeja vai basketbola spēles vajag vēl un vēl.Ja ģimenē kāds ir kaislīgs sporta līdzjutējs, bet otrs to neatbalsta, rodas attiecību trauksme. Piemēram, pēkšņi sieva izjūt greizsirdību pret futbola spēli, jo tā spēj vīru aizraut vairāk nekā viņa. Tomēr labāk būtu atbalstīt šo vīra fanošanu. Labāk lai viņš izfanojas un izbļaujas spēlē, nekā meklē trūkstošās emocijas citās attiecībās. Pirmajos trīs mēnešos tajās taču valda tas pats, kas futbolā – satraukums, liela kaisle, prieks, kā arī agresija. Tomēr vēl labāk, ja arī sieva ieinteresētos par sporta veidu, par kuru fano vīrs, un abi kopā pārdzīvotu šīs emocijas.
PIEREDZE
Gaidīju multfilmasAktīva hokeja līdzjutēja esmu jau no bērnības. Tas sākās gluži neapzināti – hokeja spēles starplaikos televīzijā rādīja multfilmas. Lai tās nepalaistu garām, sēdēju kopā ar tēti un skatījos visu maču. Ar laiku man tas iepatikās. Sāku saprast noteikumus un spēles kārtību. Drīz vien mūsu līdzjutēju pulciņam pievienojās arī manas draudzenes. Patlaban fanoju par trim sporta veidiem. Kopā ar vīru – par hokeju, man pašai patīk basketbols un, kopš puika sācis spēlēt futbolu, jūtam līdzi arī šajā sporta veidā. Lielākoties spēles skatāmies pa televizoru, jo tā var labāk redzēt, kas notiek uz laukuma. Pāris reizes esmu bijusi arī uz klātienes spēlēm hokejā. Tur iespējams piedzīvot vairāk emociju, izjust «tusiņu», taču paslīd garām, kas notiek laukuma otrā pusē. Jāpiebilst gan, ka klātienē cenšamies apmeklēt visas dēla futbola kluba svarīgākās mājas spēles. Fanošana izpaužas aktīvā līdzdzīvošanā, komentējam, kas notiek uz laukuma. Ja iesit vārtus, skan visa māja. Ar dēliņu tad noteikti jāsasit plaukstas. Ja komanda uzvar, labs garastāvoklis garantēts visu vakaru. To jūt arī nākamajā dienā. Savukārt, ja zaudē, ir dusmas, kaut gan vienmēr mēģinu attaisnot mūsējos, kāpēc tā ir gadījies.Everita (34), fano visa ģimeneFanoju draugu pulkāFanoju par mūsu valsts izlasēm vairākos sporta veidos – hokejā, futbolā, basketbolā. Dažas spēles esmu skatījies arī klātienē, bet visbiežāk tas notiek pie TV ekrāna draugu pulkā. Tur valda kārtīgas emocijas. Īpaši, kad tiek uzvilktas formas un izvilktas taures, bungas un talismani! Es gan tajā piedalos tikai ar bļaušanu. Ja komanda zaudē, viss vakars «čābīgs». Tad palīdz labas basketbola spēles noskatīšanās. Patiesībā basketbols man ir sports numur viens. Skatos Nacionālās basketbola asociācijas spēles. Dažreiz arī naktīs, ja nenāk miegs.Edijs (29), pārdzīvo par Latvijas izlases panākumiem
