Maijā atzīmējam ne tikai Mātes, bet arī Ģimenes dienu. Šajā reizē uz sarunu aicināju gados jaunus valcēniešus – Marutu un Aivi Sulaiņus -, kuri mīlestībā un saticībā dzīvo jau 14. gadu. Bija interesanti uzzināt viņu ģimenes pieredzi bērnu audzināšanā, ikdienas pienākumu veikšanā un atpūtas organizēšanā.Zaķi, precamies!Diemžēl sarunā piedalās tikai Maruta, jo Aivim darba grafiks ir tāds, ka četras dienas viņš strādā, četras ir brīvas. Mājās palicējiem tas ir visgaidītākais brīdis, kad no darba pārrodas tētis. Īpaši Aivi gaida Sulaiņu vecākais dēls Toms, kuram interesē īstās veču štelles – garāža un mašīnas. Savukārt pastarītim – divus gadus vecajam Ralfam – joprojām ir vajadzīga mammas lielā mīlestība. Atmiņā pārcilājot savu satikšanos ar Aivi, Maruta stāsta, ka ar nākamo vīru iepazinās 15 gadu vecumā, bet apprecējās gadu pēc vidusskolas izlaiduma. Deviņdesmito gadu beigās, pirmo gadu studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Maruta katru vakaru gaidīja brīdi, kad varēs no telefona automāta kopmītņu kāpņutelpā piezvanīt Aivim, lai parunātos un dzirdētu mīļā cilvēka balsi. Kādā zvanīšanas reizē Aivis izredzētajai klausulē izteicis liktenīgos vārdus: “Zaķi, precamies!” Maruta nenožēlo, ka nolēma pamest studijas, jo juta, ka dzīve Rīgā nav domāta viņai. Valcēniete sevi uzskata par īstenu lauku meiteni, kurai nepatīk galvaspilsētas ikdienas steiga un stress. Varēja nopirkt golfiņuSākot plānot kāzas, Maruta rēķinājās, ka naudas pelnītājs ir tikai Aivis. Šķirstot Sulaiņu kāzu albumu, ievēroju, ka pat galda kartes ir gatavojusi Maruta pati. Arī savu līgavas kleitu viņa vēlējusies pavisam vienkāršu un meitenīgu. Lai gan topošajai ģimenei rocība nav bijusi pārāk liela, tolaik abiem bijis svarīgi savas attiecības reģistrēt oficiāli. Kāzas nav bijušās pārāk lielas – ar 30 pašiem tuvākajiem radiem un draugiem, toties sirsnīgas un atmiņā joprojām dzīvas. Kādā reizē Aivis sievai teicis, ka tolaik par kāzu organizēšanu iztērēto naudu varēja nopirkt samērā jaunu golfiņu. Tomēr Sulaiņi nav mūsdienu prakses piekritēji, kad pāri bez reģistrēšanās nodzīvo kopā visu mūžu. Maruta spiež pragmatiskāk, sareģistrējoties juridiski tiek sakārtota dzīve. Un mūsdienās tas ir ļoti svarīgi, īpaši tad, ja ģimenē aug bērni.Svarīgākais – prasme izrunātiesMaruta patiesi priecājas, ka viņas ģimeni ir novērtējuši arī apkārtējie. Sulaiņi jau diviem pāriem kāzās bijuši vedēji. Vedējmātei gan sāp sirds par viena pāra izšķiršanos. Viņai šķiet, ka ģimenē svarīgākais ir prasme izrunāties ar otru cilvēku. Marutai nav problēmu Aivim izstāstīt par neveiksmēm, par problēmām un sapņiem. Viņai nācies piedzīvot laiku, kad Aivis brauca uz fūres un veselu pusgadu nebija mājās. Tolaik viņa sapratusi, cik morāli grūti ir sievietēm, kuras vienas audzina bērnus. Marutai bija sarežģītāk ar visu tikt galā, bet nekas jau cits neatlika. Vīra atbalstu un padomus viņa saņēma tikai pa telefonu. Toreiz Aivis pieņēma lēmumu aiziet no tālbraucēja šofera darba, savu lēmumu pamatojot, ka viņam ir svarīgi redzēt, kā aug bērni. Šo vīra lēmumu atbalstīja arī sieva. Maruta uzskata, gadījumā, ja kāds no ģimenes izlemtu braukt strādāt uz ārzemēm, tad tikai visi kopā. Arī viņai nebūtu problēmu pieņemt tik krasu lēmumu, zinot, ka kopā var paveikt ļoti daudz. Gādā par ģimenes pavarduPēc otrā dēla piedzimšanas Maruta nav strādājusi algotu darbu, un, atklāti sakot, maz ticams, ka tuvākajā laikā atradīs sev piemērotu nodarbošanos. Pirms vairākiem gadiem viņa bija Zeberiņa grāmatnīcas Valkā vadītāja un šo laiku atceras ar gandarījumu. Marutai ir ilgu gadu darba pieredze arī vienā no pilsētas pārtikas veikaliem, bet jaunā sieviete zina, cik rūgta ir šo darbinieku maizes garoza, tāpēc vairs nevēlas atgriezties šajā profesijā. Arī uzsākt kaut nelielu uzņēmējdarbību vai kļūt par pašnodarbināto jaunā sieviete neuzņemas, jo neuzskata sevi par tik uzņēmīgu cilvēku. Pagaidām, kamēr ģimenes galva četrotnei spēj nopelnīt iztiku, Maruta rūpējas par mājas soli un bērniem. Sieva slavē vīru, atklājot, cik gadu zina Aivi, tik viņš ir strādājis un rūpējies par sievu. Marutas uzdevums ir gādāt par ģimenes pavarda siltumu. Tas sievietei nav grūts uzdevums, jo pēc dabas Maruta ir mierīga, nosvērta un darbīga. Vērojot mammas attiecības ar abiem puikām, priecājos par jaunās sievietes sirds gudrību un mīlestību pret bērniem. Maruta gan uzskata, ka bērniem nevar ļaut vecākiem “dancot pa galvu un diktēt savus noteikumus”, bet visu varot ar puikām sarunāt. Raksturojot vecāko dēlu Tomu, Maruta atzīst, ka puisis ir ar savu raksturiņu, taču bezgala mīļš. Reizēm viņš, laukā rotaļājoties ar kaimiņbērniem, mammu pasauc uz balkona, lai vien pateiktu, ka ļoti mīl viņu. Šie bērna siltie vārdi Marutai ikdienā ir kā saldais ēdiens. Kaislīgi hokejspēles faniLai dzīvē nebūtu tikai rūpes un pienākumi, Sulaiņi savu ikdienu mēdz izdaiļot ar dažādiem saviesīgiem pasākumiem un vaļaspriekiem. Lai gan Aivim nepavisam nepatīk sēņot, jo viņš sēnes nepazīstot, Maruta nevar vien sagaidīt laiku, kad varēs pielasīt pilnu pirmo sēņu grozu. Kamēr sieva sēņo, tikmēr vīrs ar bērniem pastaigājas pa mežu vai līkņā pie mašīnas. Sulaiņi ir kaislīgi hokejkomandas “Dinamo Rīga” fani. Viņiem mājās ir komandas spēļu kalendārs, un ģimene iespēju robežās dodas uz Rīgu noskatīties savas favorītkomandas sniegumu. Kamēr Aivis strādā, Pasaules čempionātam hokejā azartiski līdzi seko Maruta ar Tomu. Ralfs parasti šajā laikā pamanās aizmigt. Vēl viens no šīs ģimenes vaļaspriekiem ir pasaules rokzvaigžņu koncertu apmeklējums. Maruta stāsta, ka šovasar ir ieplānoti vairāki koncertu apmeklējumi. Sulaiņi svin arī dēlu un pašu dzimšanas dienas. Maruta ir pārliecināta, ka kopā priecājoties ir vieglāk pārvarēt ikdienas grūtības.
