Uzzinot, ka 9. maija svinības Uzvaras parkā Rīgā apmeklējuši gandrīz 150 tūkstoši svinētāju, gribas piekrist nejauši satiktam krievu tautības pusmūža vīrietim. Viņš atklāti pateica, ka apskauž latviešus par prasmi svinēt svētkus. Krieviem neesot tik izteiktas tradīcijas, lai, piemēram, Līgo vakarā vai Lieldienās kopā ar ģimeni un draugiem dotos pie dabas svinēt svētkus. Iespējams, tāpēc krievu tautības cilvēki 9. maiju izvēlējušies, lai pēc garās ziemas izietu laukā saelpoties spirdzīgo pavasara gaisu un kopā ar savas tautas pārstāvjiem palustēties. Tas būtu labākais variants, izskaidrojot šogad piedzīvoto fenomenu – Uzvaras dienas svinību popularitāti. Negribas ticēt, ka jaunā paaudze tik kuplā skaitā pulcējās, politisku motīvu vadīta, atcerēties Lielo Tēvijas karu vai Padomju Savienības uzvaru pār fašismu. Tā vietā gribas domāt, ka arī krieviem, līdzīgi kā latviešiem, noteikti ir vajadzīgi tikai viņiem piederīgi svētki. Pieļauju, ka plašajā Krievijā dzīvojošie svētkus svin pilnu krūti, taču Latvijā krievi jūtas “starp debesīm un zemi” un nezina, kādus svētkus svinēt. Viņi īsti nejūtas kā latvieši un arī ne vairs kā īsteni krievi. Kaut kur pa vidu. Valstsvīriem izlikties, ka šāda problēma nepastāv, būtu vairāk kā muļķīgi. Te paveras plašs darba lauks, domājot par krievvalodīgo integrāciju Latvijā. Viens no variantiem varētu būt krievu pašdarbības kolektīvu iesaistīšana Dziesmu svētku kustībā. Krievi ir ļoti muzikāla tauta, un varbūt neatkārtojamā Dziesmu svētku gaisotne mūs, iespējams, tuvinātu.
