Ne vienu vien vilina Spānija ar savu bagāto vēsturi un senajām tradīcijām, tikpat intriģējoša ir saulainā Grieķija. Vilinājumam nespēja pretoties aptuveni 17 jauniešu no Smiltenes Valsts tehnikuma – profesionālās vidusskolas. Iespējams, šī būs ne vien dzīves lielā iespēja, bet arī lielākā uzdrīkstēšanās, jo jaunieši vieni paši dosies uz Spāniju un Grieķiju, lai strādātu.
Smiltenes Valsts tehnikumā – profesionālajā vidusskolā vairākiem 3. kursu un diviem 2. kursa audzēkņiem šis laiks ir saspringts un darba pilns. Pateicoties jauniešu interesei un ekonomikas skolotājas Ingunas Avotas neizsīkstošajai enerģijai, idejām un darbaspējām, rasta iespēja audzēkņiem doties mācību praksē uz piecu zvaigžņu viesnīcām Grieķijā un Spānijā, pašiem sedzot vien avio biļetes. Prakses ilgums būs no četriem līdz sešiem mēnešiem. Pārsteidzošākais ir tas, ka prakses vietas nav iegūtas, iesaistoties starptautiskos projektos vai izmantojot starpniekfirmas, bet meklējot kontaktus un uzticamus sadarbības partnerus internetā.Ir tikai jāgribEkonomikas skolotāju uz ideju par jaunām prakses vietām ārzemēs pamudināja līdzšinējā, pozitīvā pieredze, kā arī 4. kursa studentu stāstītais par piedzīvo Grieķijā – tas aizrāvis daudzus. “Pērn caur starpniekiem aizbrauca trīs jaunieši uz ārzemēm, bet šogad mēs paši meklējām kontaktus internetā, skatoties, kur bijuši citu skolu audzēkņi, kādas atsauksmes par darba devējiem, jo drošība ir pirmajā vietā. Tie audzēkņi, kuri pagājušajā gadā bija Grieķijā, iedeva man kontaktus, uzrakstīju e-pastu, un grieķi atsaucās,” stāsta I. Avota. Tas apliecina, ka nereti ir tikai jāgrib un jārīkojas un iespējas pašas atnāks.Var arī nopelnītI. Avota paskaidro, ka vecāko kursu audzēkņiem mācību prakses ir obligātas, ārzemes ir tikai viena no iespējām. “Ņemot vērā, ka viesnīcu bizness vairāk vai mazāk ir tūrisma bizness, Latvijā diemžēl visiem jaunajiem speciālistiem nav vietas. Arī Latvijā prakses ir augstvērtīgas, taču te par tām lielākoties neko nemaksā. Šiem jauniešiem, kuri jūnijā dosies uz ārzemēm, dzīvošana un ēšana būs bez maksas, vienīgi biļetes jāpērk pašiem. Spāņi gan rakstīja, ja mums tās šķiet par dārgu, viņi ir gatavi piemaksāt. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka par darbu audzēkņi saņems naudiņu,” saka skolotāja.Viņa neatbalsta latviešu palikšanu ārzemēs, bet, ja ir iespēja tur izglītoties un pilnveidot profesionālās iemaņas, tas ir jāizmanto. “Beidzot skolu nav nekādas garantijas, ka visi simts procenti iegūs darbu. Mēs neesam vienīgā skola, kura sagatavo viesnīcniekus, tāpēc jārēķinās ar lielu konkurenci darba tirgū. Var jau aizbraukt no Latvijas uz kādu laiku uz citu zemi nostiprināt valodu un atbraukt atpakaļ ar uzlabotu CV, Eiropas dokumentu un konkurēt jau citā līmenī. Kamēr esi jauns, brīvs, neprecējies, kāpēc gan neaizbraukt un neizbaudīt to garšu,” ir pārliecināta I. Avota.Ģimene atbalsta3. lauku tūrisma pakalpojumu kursa audzēknes Laura Salzemniece, Liene Krēsliņa un Aiga Apsīte mācību praksi ārzemēs uztver kā līdz šim savu lielāko un drosmīgāko soli, kas tiks sperts jau pavisam drīz. “Man tā būs ļoti liela pieredze. Protams, ir satraukums, jo būšu pusgadu prom no mājām, pirmo reizi lidošu, pirmo reizi sākšu nopietnu darbu. Nedēļā būs jāstrādā piecas līdz sešas dienas, katrā pa astoņām stundām un tikai trīs pārtraukumi pa trīsdesmit minūtēm. Tas būs liels solis uz priekšu manā dzīvē,” atzīst L. Krēsliņa. Līdzīgi ir arī L. Salzemniecei, kura līdz šim ir daudz ceļojusi, bet vienmēr kopā ar ģimeni. “Tas man būs pārbaudījums, kā es izdzīvošu viena pati svešumā,” saka jauniete. Savukārt A. Apsītei jau ir bijusi pieredze ar darbu ārzemēs, jo pērn vasaru pavadījusi Anglijā.Patlaban meitenes daudz laika pavada pie datora, kārtojot formalitātes, kas saistītas ar došanos uz Grieķiju. “Tā ir apdrošināšana, izziņas, ko kārtojam. Spriežam, kurā datumā labāk izlidot un caur kurieni, palikt nakti Vācijas lidostā vai lidot uz Norvēģiju – variantu ir daudz,” stāsta A. Apsīte. Viņa piebilst, ka, tiklīdz uzzinājušas jaunās darbavietas nosaukumu, to ierakstījušas google.lv, redzētais patīkami pārsteidzis.Vaicāts, ko par šo visu saka meiteņu ģimenes, viņas atbild vienā vārdā – atbalsta. “Man mamma un vecākā māsa jau strādā ārzemēs, vienīgais, kurš iebilst par braukšanu, ir draugs,” – tā A. Apsīte. Kas zina, varbūt pēc pusgada trīs jaunietes teiks tieši to pašu, ko viņu skolasbiedrene pēc savas prakses ārzemēs – tā bija ideālākā prakse un pieredze, kādu vien var vēlēties.
