Pagājušajā nedēļā Valkas ģimnāzijā viesojās šīs skolas absolvents un tagadējais finanšu ministrs Andris Vilks. Izmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” lūdza ministram interviju, lai iepazīstinātu sīkāk lasītājus ar viņu un darbu Finanšu ministrijā.- Vai mēs jūs joprojām varam uzskatīt par novadnieku? – Tagad īsti mani par tādu nevar saukt. Daži radinieki man vēl gan dzīvo Valkas pusē, bet māju nav. Tās ir Jaunpiebalgā, kur esmu dzimis un kur tagad dzīvo mani vecāki. Kad Valkā beidzu vidusskolu, ģimene atgriezās Jaunpiebalgā, un tā saikne ar šejieni pārtrūka.- Kādas jums palikušas atmiņas par skolas gadiem Valkas ģimnāzijā?- Valkas vidusskola man iedeva ļoti labu izglītību. Tā kā mani interesēja ģeogrāfija, es toreiz darbojos jauno ģeogrāfu skolā. Tās ietvaros bija iespēja tikties ar citu pilsētu vidusskolu audzēkņiem un salīdzināt savas un viņu zināšanas. Pārliecinājos, ka viņu vidū esmu konkurētspējīgs. Tas man palīdzēja, iestājoties augstskolā. Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē bija ļoti liels konkurss, un tieši iegūtās zināšanas ļāva to izturēt un kļūt par studentu. Tādēļ par skolotājiem saglabājušās tikai labas atmiņas. Esmu pateicīgs skolotājai Ingrīdai Hedemarkai, kura man ļoti labi iemācīja angļu valodu, Mirdzai Briedei par sniegtajām zināšanām ģeogrāfijā, Jadvigai Mekšai par literatūras stundām. Apbrīnas vērts ir arī mūzikas skolotājs Aivars Trēziņš. Es neesmu nekāds dziedātājs, bet tas, kā viņš pasniedza stundas un prata ieinteresēt par mūziku, ir vienkārši apbrīnojami.- Vai saikne ar skolu turpinājās arī pēc tās beigšanas?- Saikne ir pārtrūkusi, jo augstskolā jauniepazītais kolektīvs mani pozitīvā nozīmē tik ļoti pārņēma, ka viss iepriekšējais tika noēnots un palika vien atmiņās.- Sākāt studēt ģeogrāfiju, bet vēlāk pārgājāt darbā uz banku sektoru. Kas noteica tādu izvēli?- Ģeogrāfija mani joprojām interesē, tāpat kā vēsture un dabaszinības. Lasu visu, ko par šīm jomām varu dabūt. Ģeogrāfijas fakultātē mani saistīja tas, ka tajā valdīja liela brīvdomība un mazāk kā citviet juta čekas ietekmi. Ļoti zinoši bija studiju biedri. Tagad vairāki no viņiem strādā bankās, arī kredītiestādēs Londonā, daži ir lielu preses izdevumu redaktori. Vēl mani interesē ekonomika, kas ir cieši saistīta ar ģeogrāfiju. Bankas par savu darbības jomu izvēlējos tādēļ, ka sapratu – tām nākotnē Latvijas attīstībā būs liela nozīme. Redzēju, ka banku darbā varu konkurēt ar citiem šīs jomas speciālistiem, un tas arī noteica manu izvēli. Patiesībā es nestrādāju kā baņķieris, bet sekoju līdzi un analizēju ekonomiskos procesus visā pasaulē. Tas mani vienmēr interesējis.- Kas lika šīs intereses atstāt un iesaistīties politikā, bet vēlāk piekrist uzaicinājumam kļūt par finanšu ministru?- Jā, tas it kā bija pret manu pārliecību. Viss sākās ar to, ka savulaik premjers Ivars Godmanis mani uzaicināja kļūt par viņa ārštata padomnieku. Tā man izdevās tuvāk uzzināt par to, kas ekonomikā notiek valstī. Nenoliedzu, cīnījos pats ar pretrunām sevī, jo redzēju, ka toreizējie politiskie spēki, kas atradās pie varas, daudz ko nedara sabiedrības interesēs. Tomēr, cienot Ivaru Godmani, jo viņš tiešām centās kaut ko paveikt Latvijas labā, es nolēmu viņam palīdzēt. Arī Valdi Dombrovski uzskatu par godīgu cilvēku, un tas man lika turpināt darbu šajā jomā. Tad nāca piedāvājums startēt politikā. Pats tam uzreiz nebiju īsti gatavs. Tomēr iesaistījos, jo radās cerība kaut ko tiešām izmainīt Latvijas politiskajā dzīvē. Pa vecam tālāk nedrīkstēja dzīvot. Mantkārība un izsaimniekošana jau kļuva acīmredzama. Kad piekritu piedalīties vēlēšanās, jutu sevī diskomfortu, jo man ļoti nepatīk publiski stāstīt, ka esmu vislabākais. Vēl lielāks, un neteikšu, ka priecīgākais, pārsteigums bija, kad mani uzaicināja uz ministra posteni. Izsverot visus iespējamos riskus, tomēr piekritu. Uzņēmos šo slogu, jo reāli vēlos kaut ko izdarīt Latvijas labā. – Kāds ir šis ceļš līdz ministra krēslam? Pietiek tikai ar zināšanām attiecīgajā jomā vai jāuzvar arī politiskajās spēlēs?- Es teiktu, ka šis ceļš ir vieglāks nekā daudzi to iedomājas. Protams, to ietekmē dažādi faktori. Tomēr pašlaik ir tā, ka neviens, kas šo amatu varētu pildīt, negrib būt ministrs. Agrāk uz šo krēslu vairāk mudināja tiekties savtīgums, partijas šim amatam izvirzīja sev izdevīgus cilvēkus. Tad ministri nespēlēja nozīmīgu lomu, viņiem bija tikai jābūt šajā amatā. Tagad tas prasa darbu. Tikai godīgi strādājot var pārliecināties, cik tas ir smags un atbildīgs. Ģimene gaida, kad es tai tikšu atgriezts atpakaļ, jo ministra darbā es no tās esmu atrauts.Es darbā nevaru rēķināties ne ar atvaļinājumu, ne brīvdienām, ne ar brīviem vakariem. Turklāt visu laiku jāsaņem kritika, lamas, sevi varu ieraudzīt karikatūrās. Krīzes laikā kaut ko kardināli uzlabot, lai kļūtu labāk, nav iespējams. Vēlāk cilvēki varbūt to sapratīs, bet tikmēr karikatūras krājas. To ir diezgan grūti izturēt.- Varbūt arī šīs krīzes dēļ liela daļa sabiedrības pērnā gada beigās ar ironiju uztvēra jūsu paziņojumu, ka drīz Latvijā par panākto budžeta konsolidācijā varēsim dzert šampanieti, jo tauta nekādus uzlabojumus nejuta. Varbūt tāds paziņojums bija par agru?- Es parasti skatos tālāk uz priekšu. Analizēju skaitļus un secinu, kas būs pēc diviem trim gadiem. Aicinājumu dzert šampanieti izteicu ar lielu atvieglojuma sajūtu. Daudzi varbūt nespēj iedomāties, cik pazemojoši ir runāt ar aizdevējiem. Ja katru dienu uz sarunām ar viņiem man nāktu līdzi sabiedrības pārstāvji, tad viņi redzētu, cik tas ir nepatīkami, nomācoši un pazemojoši. Tas ir tā kā, piemēram, sportā, kad tevi treniņos visu laiku dzen, liek skriet un skriet un lamā, bet tu rezultātu neredzi. Un tikai tad, kad izej arēnā, iespējams saprast, kādēļ to vajadzēja pārdzīvot. Latvijā daudzi nevēlas saspringt, lai kaut ko iegūtu. Valsti varēsim izmainīt, ja ikviens tai ticēsim un rīkosimies. Tikt vaļā no lūdzēja lomas ir valsts goda jautājums. Rezultāts ir tāds, ka nu jau varam runāt par iespējām samazināt nodokļus, bet Rīgā palielinājies pieprasījums pēc darbaspēka. – Valdošā koalīcija itin bieži lielās, ka krīze ir pārvarēta un Latvija citām valstīm ir veiksmes stāsts. Tajā pašā laikā joprojām novados, arī Valkas, Strenču un Smiltenes pusē, bezdarbs ir liels, dzīves līmenis zems. Kā jūs to vērtējat? – Diemžēl attīstība visā valstī ir pakāpeniska un nevienmērīga un tā tas arī turpināsies. Patlaban pret to zāles nav atrastas. Tādēļ vajadzīgi tā saucamie lieluzņēmumi. Valkā, es domāju, lielas iespējas saimnieciskajai attīstībai ir sadarbībā ar Valgu. Šajā jomā viss potenciāls nav izsmelts. Otra iespēja ir izmantot Valmieras potenciālu, kas ir ļoti spēcīgs. Šī pilsēta veiksmīgi pārdzīvoja krīzi. Tas nozīmē, ka Valkā vajadzētu rast iespēju iedzīvotājiem izbraukāt Valmieru, vai arī no šīs pilsētas kaut ko pārcelt uz Valku. Reformas ir sāktas. Piemēram, izglītībā jau ir radusies iespēja ar septembri palielināt pedagogiem algas. Kā zināms, tagad arī domājam par nodokļu samazināšanu. Ja viss izdosies, kā esam iecerējuši, tad nākamgad vienai ģimenei mēnesī vajadzētu iegūt vidēji 200 latu. Vēlāk ienākumi palielināsies. Galvenā problēma ir jaunu darbavietu radīšana. Tas ir pats svarīgākais.- Ekonomiste Raita Karnīte publiski paudusi, ka Latvija vēl joprojām nav izkļuvusi no krīzes. Viņa uzskata, ka valstī nav nopietnu ekonomistu, tikai baņķieri, kuri izsaka sev izdevīgas prognozes. Mēs pārtiekam no ārvalstu parāda, un patiesībā valsts ir bankrota priekšā. Kā jūs to komentētu?- Raita Karnīte ir vīlusies kā cilvēks. Mums neizdevās noturēt stipru Zinātņu akadēmiju un tagad Karnīte jūtas vīlusies un izveidojusi savu SIA. Kādēļ banku pārstāvji tik daudz runā par ekonomiku? Bankas koncentrējušas sevī gudrākos Latvijas prātus. To var vērtēt pozitīvi un negatīvi, bet tā tas ir. Es būtu priecīgs, ja tādi prāti atrastos Zinātņu akadēmijā, bet tur to nav. Akadēmijas zinātnieki nav spējuši tikt galā ar ekonomiskajiem risinājumiem un ne jau tikai finansējuma trūkums tur vainīgs. Privātais bizness ir elastīgs, un tur laikus saprata, kādi cilvēki jāpiesaista attīstībai. Ne visi viņi ir ekonomisti un finansisti. Izglītības ir dažādas. Galvenais, ar cik lielu intelektu un radošu izdomu ir pats cilvēks. Es saprotu arī Karnīti. Padomju laikos viss bija labi, nu ir grūtāk to ieraudzīt. Ir jāpriecājas arī par labo, ko esam panākuši. Protams, problēmu ir daudz, bet iegūtais labais ir jāsalīdzina ar citās valstīs paveikto. Latvija nav pēdējā.- Kur jūs kā finanšu ministrs redzat to ceļu, kas mums jāiet, lai aizbraucēji atgrieztos un Latvija piedzīvotu labākus laikus?- Domāju, ka šis ceļš jau redzams. Turpmākajos gados būs ļoti dažāda attīstība Eiropas valstīs un katrs varēs salīdzināt, kas Latvijā un kas citur izdarīts. Uz parāda mēs nedzīvojam. Latvija ir paņēmusi tikai divas trešdaļas ārvalstu aizdevuma un no tā iztērējusi tikai pusi. Mēs šo tēriņu gribam vēl samazināt. Tādēļ cīnāmies par bezdeficīta budžetu, lai turpmāk nenāktos aizņemties. Cilvēki no ārzemēm atgriezīsies, kad te redzēs jaunas darbavietas vai iespējas tās izveidot. Valstij jātic. Vēl gribu zināt, cik ilgi daudzi būs ar mieru ārvalstīs dzīvot necilvēcīgos apstākļos, kaut arī nopelnot salīdzinoši lielu algu. Ja viņi te strādātu kā tur, tad valsts ievērojami ātrāk piedzīvotu izaugsmi. Jā, daži citās zemēs kļūst par bezdarbniekiem, lai izmantotu lielākas sociālās garantijas nekā Latvijā, bet tās drīz beigsies, jo arī Eiropas valstis domā, kā samazināt tēriņus. Mēs turpināsim radīt labvēlīgāku nodokļu politiku, un mana vēlēšanās, lai aizbraucēji, iekrājuši naudu no nopelnītā, te atgrieztos kā darba devēji. Tā atrisināsies pats galvenais jautājums par jaunām darbavietām. Pēc tam celsies dzīves līmenis.
