Nesen gudrības zobs man sagādāja ne mazums stresa, spriedzes un bailes. Lai to izrautu, vietējie zobārsti man ieteica doties uz Stomatoloģijas institūtu, kur nepieciešamības gadījumā veic ķirurģiskas manipulācijas. Izrādījās, operācija bija nepieciešama un labākais risinājums man – ar pilno anestēziju. Šis viedoklis nebūs par zobu, bet gan attieksmi, kādu piedzīvoju no medicīnas iestādes darbiniekiem Rīgā un Smiltenē. Lai pieteiktu operāciju, devos pie ģimenes ārstes, kura deva nosūtījumu pārbaudei poliklīnikā. Vismaz sešus septiņus gadus tur nebiju bijusi. Pēcpusdienā devos uz reģistratūru ar savu nosūtījumu, kur man neizpratnē vaicāja, vai vēl šodien domājot veikt pārbaudi. Ja reiz no rīta zvanīju uz reģistratūru un man atbildēja, līdz cikiem ārsts pieņem pacientus, tad, jā, šodien. Kamēr gaidīju savu lapu, nācās dzirdēt, kā viena darbiniece ar otru diskutē par manu ģimenes ārsti, kura aprīlī bezmaz visiem saviem pacientiem dodot nosūtījumus. Kad nācu pēc rezultātiem, man uzrūc, ko gribu, un pajautā kas. Turpretī Stomatoloģijas institūtā mani pārsteidza viss, sākot no reģistratūras, māsiņām, ķirurga, līdz pat ārstiem kāpņu telpā, kas pretim nākot saka labdien. Jūs teiksiet, te savu lomu spēlē nauda. Nē, tas ir cilvēciskais faktors, jo neviens nezina, vai man kabatā ir tūkstoši vai tikai santīms. Laipnība, ieinteresētība, iejūtība un profesionalitāte – to visu saņēmu institūtā, kā ievēroju, arī pārējie cilvēki. Jebkurš pacients ir pelnījis tādu attieksmi, jo nenāk uz slimnīcu izklaidēties. Starp citu, dzīve tomēr nav tik īsa, lai cilvēkiem nepietiktu laika būt laipniem.
