* * *

Meklēju rozā brilles! Vai kādam tā manta nav lieka?

Meklēju rozā brilles!
Vai kādam tā manta nav
lieka?
Ar tām es ieraudzīt vēlos,
Cik daudz ir pasaulē prieka.
Ļaudis stāsta, ka rozā brilles
Liedz saskatīt nepreizo.
Vai tas ir tas pats, kas
raudzīties
Smieklu istabā spoguļos
greizos?
Un redzēt vien to, ko
gribas —
Tikai skaisto, labo un mīļo?
Ja tā, tad es visu dzīvi
Gribu rozā pasaulē dzīvot.
Skumjas, sāpes un bēdas
Lai paliek pasaulē tajā,
Kurā dzīvoju es bez brillēm,
Tāpēc dzīve likās tik smaga.
Bet tagad — ar rozā brillēm
Es būšu pavisam cita:
Smaidīga, mīļa un laba,
Jo pasaule nebūs vairs slikta.
Nez no kurienes uzmācas
šaubas —
Ko rozā brilles spēs mainīt:
Pasauli, dzīvi vai mani?
Varbūt tās ir vien skaisti
māņi?
Lai vai kā, es meklēju brilles.
Rozā. Ar puķītēm mazām.
Tās uzlikusi, es būšu
Kā ziedu piebērtā pļavā.
* * *
Sabradāta.
Ar dubļiem un nievām klāta,
Vairs neesmu es puķe
Uz zaļa un stingra kāta.
Krīt ziedlapiņas
Pa vienai kā asaras zemē.
Kam varu tik nožēlojama
Vēl patikt?
Kam varu derēt?
Vien nebēdnis vējš,
Pāri skriedams,
Aizskar sirds stīgu,
Kurā sapnis tik balts
Un dziesma par mīlestību.
Tas arī viss.
Baltās ziedlapiņas kļūst
melnas.
Sabradāta.
Bet turu
Vēl sirdi uz izstieptas delnas.