Vēl visu maiju Valgas kultūras un interešu centrā apskatāma Viktora Fjodorova gleznu izstāde “Ceļš no punkta A…”, par godu viņa 75 gadu jubilejai. Ekspozīcija izvietota divos stāvos, pavisam apskatāmi 90 darbi eļļas, akvereļa un guašas tehnikā. Gleznotāja darbos ir neliels naivisma piesitiens.Viktors kautrīgi piebilst, ka mājās vēl palicis daudz darbu, kas nav ierāmēti. Gandrīz visi žanri ir pārstāvēti – ainavas, klusās dabas, portreti un akti. Mākslinieks bija sagatavojis afišas savas izstādes popularizēšanai, taču visas itin ātri pazuda no stendiem gan Valkā, gan Valgā. Viktors ironizē, ka viņam acīmredzot ir daudz daiļrades cienītāju, īstu fanātu, kas vēlas savā īpašumā pat afišu.Mākslinieks cer, ka par viņa darbiem ieinteresēsies ne tikai mākslas cienītāji, bet arī tie, kuriem tuvi Gaujas krasti, Zīles un Valkas ainavas, jūrmala Tūjā, Salacgrīvā un citas vietas pa ceļam uz Smilteni. Protams, izstādē redzamas arī daudzas vietas Igaunijā, Pleskavā un citviet, kur savulaik dzīves gaitas mākslinieku aizvedušas. Ziedi stikla burkās“Es ļoti mīlu Gauju. Tā ir tik gleznieciska! Arī Valkā un Valgā ir daudz romantisku stūrīšu, taču pamazām vecās mājas nojauc un šīs vietas kļūst diezgan bezpersoniskas,” uzskata gleznotājs. Viņš uz gleznojamajām lietām raugās ar īpašu skatienu. Tas nav parasts garāmgājēja vērojums. Viktors daudz pārvietojas ar savu automašīnu. Tiklīdz viņa acs ierauga kaut ko ievērības cienīgu, tūlīt auto tiek apstādināts, atrasts labākais skata punkts un tūlīt top etīdes. Mašīnā vienmēr ir viss nepieciešamais. Gatavais darbs pēc tam parasti top mājās studijā, taču daudzi darbi ir tapuši arī dabā bez etīdēm.Viktoram patīk gleznot klusās dabas. Viņš diezgan meistarīgi ir apguvis šo tehniku. Darbi ir dzidri un skatītāju uzrunājoši. “Akvarelēšana prasa lielu ātrumu. Uzskatu, ka tā ir grūta tehnika, taču man ļoti patīk,” smaida Viktors. Viņš esot saņēmis pārmetumus, kāpēc ziedi gandrīz vienmēr gleznoti stikla burkās, nevis elegantās vāzēs. Mākslinieks atbildējis, ka viņam tā patīk, ārā augušām puķēm labāk piedien attiecīga lieluma stikla burkas. Tas ir dzīvīgāk un dabiskāk.Vienmēr piedalās Mākslu mēnesīViņš lepojas arī ar ogles zīmējumiem. Tie tapuši jaunībā. “Vienmēr esmu mācījies, arī pašlaik mācos un līdz pat nāvei mācīšos gleznot. Reizēm dzirdu pārmetumus no bijušās sievas Valdas par lielo aizrautību, taču tas viss piederas manam dzīvesveidam,” smaida mūžīgais optimists un romantiķis Viktors. Jaunībā viņš savu pašportretu ir uzgleznojis izteikti rembrantiskā manierē. Viktors ir gleznojis arī sievu Valdu, dēlu Māri un mazmeitu.Gleznotāja otai pieder arī dažas fantāzijas. Viņu ir iedvesmojis kāds igauņu rakstnieces stāsts, kurā Tallinā jūrā peldējies kāds puisis un jau gatavojies doties mājās, bet izdzirdējis kaiju spārnu švīkstoņu. Tās nosēdušās un nometušas spalvas, pārvēršoties par daiļām jaunavām, un devušās peldēties. Jaunietis paņēmis daļu spalvu. Visas izpeldējās un aizlidoja, taču viena, kuras spalvas puisis paņēma, palika. Puisis ar viņu uzsāka kopdzīvi, taču meitene neierastā vidē bija nelaimīga, baidījās no suņiem, kaķiem un citām lietām. Jaunietis viņai atdeva spalvas, un viss beidzās laimīgi. Meitene ieguva kaijas veidolu un aizlidoja. Krāšņs un spilgts darbs.Visi, kuri novembrī apmeklē Mākslu mēneša pasākumus Valgā, zina, ka pērn šis pasākums notika jau 23. reizi. Viktors ar saviem darbiem ir piedalījies visos.Gadi aizskrējuši ātriAiz katras gleznas Viktoram ir savs stāsts, piedzīvojums un atmiņas. Agrāk viņa gleznas labi pirka. Tagad gleznotājs uzskata, ka šis nav gleznu pirkšanas laiks. “Es nemaz to nenožēloju. Lai gaida savu likteni manās mājās,” pasmaida Viktors.Viņš sevi zīmējam atceras kopš 5. klases, kad mācījās skolā Valgā. Viktoram bija draugi, kuri arī aizrāvās ar zīmēšanu, pārzīmēja ilustrācijas no grāmatām, sāka zīmēt klases meiteņu portretus. Ar to zēni mēdza lielīties, jo zīmējums parasti bija līdzīgs oriģinālam. V. Fjodorovs mēģināja iestāties mākslas skolā Ļeņingradā. Diemžēl viņa sagatavotība nebija tam atbilstoša. Uzņemšanas komisija ieteica turpināt darbu šajā virzienā un ierasties nākamgad. Draugi Viktoru pierunāja mācīties par traktoristu Tartu, kas tolaik bija modīga un pieprasīta profesija. Pēc šīs skolas jaunieti iesauca armijā, kur viņš četrus gadus jūras aviācijas daļā Odesā strādāja par mākslinieku noformētāju. Pēc armijas viņš atgriezās Valkā un sāka savas civilās dzīves karjeru ar krāvēja amatu, pēc tam astoņus gadus par priekšsēdētāja šoferi Patērētāju biedrībā. Viktors smej, ka vecie valcēnieši viņu noteikti pazīst. Tolaik kultūras namā sāka darboties mākslas pulciņš, kuru vadīja gleznotājs un tēlnieks Harijs Bērziņš. Viktoram tur patika. Tieši kultūras namā viņš iepazinās ar nākamo sievu Valdu, kura tolaik bija beigusi Rozentāla mākslas vidusskolu Rīgā. Lai gan abi kopā nodzīvoja tikai četrus gadus, taču labas attiecības uztur visu laiku.Viktors iestājās Tartu mākslas skolā, taču tur mācījās tikai divus gadus. Viņam šī skola bija neinteresanta, un viņš to pameta. Jaunietis nokļuva arī Rīgā, kur VEF kultūras pilī divus gadus mācījās tēlniecību. Liktenis viņam piespēlēja darbu refrežeratoru depo Valgā, kur Viktors 30 gadus strādāja par saldējamo iekārtu mehāniķi un Padomju savienību izbraukāja krustu šķērsu, līdz devās pensijā, lai ar pilnu spēku nodotos tikai gleznošanai. Viņš brīnās, ka gadi aizskrējuši tik ātri.
VIEDOKLIS
Valda Fjodorova, pensionēta zīmēšanas skolotāja un bijusī sieva:- Ar Viktoru esam pazīstami jau 50 gadu. Viņš ir talantīgs zīmētājs un gleznotājs. Šajā izstādē ikviens var iepazīt viņa mūža veikumu. Manuprāt, šī ir labākā izstāde no visām, kādas Viktoram bijušas. Viņš nav modernists. Mākslinieka rokraksts ir veidojies laikā, kad reālisms bija vienīgā pareizā glezniecības metode. Tas nebūt nav slikti, ka mākslinieks glezno tieši tā. Es domāju, ka tieši reālisms ir paliekošākā mākslas vērtība. Uz to norāda visa mākslas vēsture.
