Tiem, kuri vēlas apzināt būtiskāko mūsu kultūrā, Jaunā Rīgas teātra iestudējums «Oņegins. Komentāri» noteikti jāredz. Uz izrādi droši var doties tie, kuri spēj pieņemt citādu vispārzināmo literāro darbu traktējumu. Divas ar pusi stundas saistošas būs arī tiem, kurus uzrunā režisora Alvja Hermaņa daiļrade.
Līdz šim sevi pieskaitīju pie cilvēkiem, kuriem šķiet, ka Puškina romāns dzejā «Jevgeņijs Oņegins» ir skolā mācīta, labi zināma lieta – nedaudz skumjš, emocijām pilns mīlasstāsts. Vai katra izrādes «Oņegins. Komentāri» epizode grāva manu pārliecību, vienlaikus uzjundījot interesi.
Svarīgi jau no sākuma pieņemt izrādes veidotāju nostādni – uz skatuves tiek izspēlēti 20 procentu Puškina dzejas, pārējais – citu krievu rakstnieku atziņas, arī Alvja Hermaņa, scenogrāfa Andra Freiberga un aktieru viedokļi, komentāri, Krievijas 18. un 19. gadsimta laikmeta un ļaužu tikumu raksturojums. Galvenais jautājums – vai ir interesanti to visu redzēt, izzināt un saprast?
Šā Alvja Hermaņa iestudējuma galvenā vērtība, manuprāt, ir interpretāciju daudzveidība. Izrādē pārņem tā reti sastopamā izjūta, kad tu tik maz ko saproti no notiekošā, bet tas ir tik interesanti. Skatītāju urda vēlme izzināt, iepazīt, izbaudīt tā laika smaržas, garšas, tikumus. Un tad nemaz nebiedē daudzie jautājumi, uz kuriem atbildes izrādē varbūt nemaz neizskan.
Kāpēc tieši tāds ir Kaspara Znotiņa Oņegins? Kas pēc savas būtības īsti ir Ivara Krasta tēlotais Ļenskis? Ko domājis režisors, liekot Vilim Daudziņam Puškina atveidā ietvert šimpanzes gaitu un uzvedību? Apjauta atnāk vēlāk, neziņa rosina iztēli, mudina vēlmi pašam kaut ko izlasīt, uzzināt. Dažas pēcgaršas nianses uzrodas tikai pēc vairākām dienām, lasot recenzijas par iestudējumu. Skatoties izrādi, pārņem jau aizmirstā izjūta, ko savulaik skolā radīja mācītiesprieks. Arī tāds var būt teātra mākslas sniegtais baudījums.
