Ik pa laikam valsts lielākie masu mediji informē par kādu kārtējo tiesībsarga paziņojumu. Tiesībsargs Juris Jansons no juridiskās pamatotības viedokļa ir apšaubījis LATVENERGO noteiktos paaugstinātos maksas tarifus, nav atzinis par likumīgu sodu uzlikšanu automašīnu īpašniekiem par fotoradaros fiksēto ātruma pārsniegšanu, iebildis pret pensijas vecuma palielināšanu no 2014. gada, jo tāda rīcība grauj tiesiskās paļāvības principu, norādījis, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām visur nav nodrošināta pieejamība, kā arī ir kritizējis veselības aprūpes sistēmu. Minu tikai būtiskākās tiesībsarga atklātās nepilnības, kas skar sabiedrības lielāko daļu. Un tieši tajās nekas nav mainījies ne pēc tiesībsarga iejaukšanās, ne sabiedrības protestiem. Viss palicis pa vecam. Tad gribas uzdot jautājumu: “Kādēļ Latvijai bija vajadzīgs tiesībsargs?” Pašlaik šķiet, ka tikai tādēļ, lai viss izskatītos kā Eiropā. Tajā pašā laikā, it kā neformālā gaisotnē (tā tas tika oficiāli paziņots) apspriežot tiesībsarga pirmo darba gadu, netrūka viņam adresētu pārmetumu. Gluži tāpat kritiku no “Vienotības” frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa nesen izpelnījās Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Viņa pārmetums, ka daudzi Sudrabas atklātie trūkumi palikuši tikai konstatācijas līmenī, gan ir attiecināms uz valdību un tiesību aizsardzības iestādēm, jo Valsts kontrolierei nav jālemj par sodu. Un ko līdz tiesībsargam būt aktīvākam, ja viņa paziņojumus neviens neievēro. Apzīmējums “tiesiska valsts” mūsu zemītei ir tikai izkārtne, un visbēdīgākais, ka lielai daļai valsts Saeimas deputātu ar to ir pietiekami.
Vai tiesiskums ir tikai izkārtne?
00:00
27.04.2012
47