Sandra Pētersone
Ja viņš būtu zinājis, ka viņu tik ļoti meklē, uztraucas un pārdzīvo par viņu, tad viņš varbūt būtu izlēmis turpināt dzīvot.
Taču iznākums ir nežēlīgs un skarbs, – 20 gadus vecajam Blomes pagasta iedzīvotājam Maiklam Ābelītim šī dzīve bija pārāk smaga nasta.
Atrada pēc nedēļas
17. aprīļa vakarā Maikls ar velosipēdu aizbrauca no mājas, kur dzīvoja kopā ar vecvecākiem. Šo otrdien, 25. aprīlī, viņu mirušu atrada netālu no Blomes pagasta Jeberlejas, aptuveni 10 metrus nostāk no nomaļa meža ceļa.
Pirmā informācija par pazudušo jaunieti šo pirmdien parādījās sociālajos tīklos. Otrdienas, 25. aprīļa, rītā pie plašsaziņas līdzekļiem vērsās Valsts policija ar paziņojumu, ka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Ziemeļvidzemes iecirkņa amatpersonas meklē 2003. gadā dzimušo Maiklu Ābelīti, kurš 17. aprīlī pulksten 18.30 izgāja no dzīvesvietas Smiltenes novada Blomes pagastā, mājām “Plienāji”.
Iesniegums par jaunieša pazušanu tika saņemts 24. aprīlī un tad arī jaunietis tika izsludināts meklēšanā, bet 25. aprīlī paziņojums tika izsūtīts medijiem un ievietots sociālajos tīklos, “Ziemeļlatviju” informē Rūta Smilga, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze, atbildot uz jautājumu, kāpēc Maikla meklēšana tika uzsākta nedēļu pēc viņa pazušanas. Savukārt tuvinieki cerēja, ka puisis atnāks mājās, tāpēc arī viņi policijā uzreiz pēc viņa prombūtnes nevērsās.
Policijas paziņojumā tika aprakstītas jaunieša pazīmes: augums ap 190 centimetri, gaiši zilas acis, gaiši mati un īss matu griezums. Ģērbies zaļās treniņbiksēs, tumšā džemperī ar zaļām lapām, baltās zeķēs un tumši zilā ziemas jakā. No mājas izbraucis ar velosipēdu. Valsts policija aicināja aplūkot Maikla Ābelīša fotogrāfiju un atsaukties ikvienu, kura rīcībā ir jebkāda informācija par viņas atrašanās vietu.
Tās pašas dienas pēcpusdienā Valsts policija paziņoja: “Šodien izsūtījām informāciju par bezvēsts prombūtnē esošo Maiklu Ābelīti. Informējam, ka jaunietis atrasts miris. Sākotnējā informācija neliecina, ka pret jaunieti būtu vērsta vardarbība. Uzsākts kriminālprocess, un notiek apstākļu skaidrošana.”
Par to, ka Maikls atrasts miris, “Ziemeļlatvijai” pirmā otrdienas pēcpusdienā paziņoja jaunieša labākā drauga mamma Blomes pagasta iedzīvotāja Anete Petrova. Anete arī bija tā, kura pirmā ielika paziņojumu par paudušo jaunieti savā “Facebook” kontā un aktīvi kopā ar citiem palīgiem meklēja Maiklu, apstaigāja vietas, kurās viņš varētu būt, ceļmalās autobusu pieturās izlika informatīvas lapiņas, izdalīja tās Smiltenes un apkārtnes degvielas uzpildes stacijām.
“Slikti bija puikam, viņš turēja visu sevī”
Otrdien, 25. aprīlī, dienas vidū Maikla tuvinieki atrada jaunieša velosipēdu un izsauca policistus. Ritenis bija atsliets pie koka nomaļa, automašīnām neizbraucama meža ceļa malā.
“Apmēram 10 metrus tālāk no riteņa un ceļa ir tāds kā krūmājs. Jau grasījāmies iet ķēdē pārmeklēt apkārtni, jo pirms policijas bija ieradies arī pagasta pārvaldnieks Gaidis Bogdanovs ar vēl trijiem vīriem, bet kā policists aizgāja līdz krūmājam, tā arī atrada Maiklu. Pašnāvība. Pakāries. Šogad janvārī puikam palika tikai 20 gadi,” to stāstot, Anete nespēj valdīt asaras.
“Maikls bija ļoti sirsnīgs, izskatīgs, draudzīgs. Vienmēr smaidīgs. Ar maniem bērniem dzīvojās. Sakrājās viņā dzīves smagums. Ārēji likās liels, stiprs, bet iekšēji vēl bija bērns,” “Ziemeļlatvijai” stāsta Maikla tante Marianna Pore.
Viņa jaunietim līdz ar vecvecākiem acīmredzot bijusi tuvākais cilvēks no radiniekiem, tieši viņu Maikls norādījis savā “Facebook” kontā sadaļā “Ģimenes locekļi”.
Maikla tante “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka puisis savus vecākus faktiski nezināja un izauga pie vecvecākiem Blomes pagastā, – mātei esot atņemtas vecāku aizgādības tiesības, un, kaut arī viņa dzīvo netālu, Valkas pusē, par savu dēlu neesot izrādījusi interesi jau kopš viņa pirmajām dzīves dienām. 2019. gadā Maikls pabeidza Blomes pamatskolu, uzsāka mācības Smiltenes tehnikumā, bet trešajā mācību gadā no skolas izstājās, to nepabeidzis. Šajā savā aiziešanas gadā Maikls nekur nemācījās, nekur nestrādāja.
“Slikti bija puikam. Viņš turēja visu sevī, nerunāja, nemācēja runāt,” atzīst Anete Petrova.
“Maiklam bija tuvākie draugi, bet uzticības viņam, vienalga, nebija pret nevienu. Tikai vienai meitenei, ar kuru kopā bija mācījies, rakstīja, ka viņam ir ļoti grūti, ļoti smagi. To uzzināju tagad, kad to meiteni dabūju rokā. Kad viņš pameta skolu, teicu: “Maikij, vai tad nevari tomēr mācīties?” “Ai nē, es iešu strādāt,” viņš atbildēja. Taču ar darbiem ir, kā ir, sevišķi laukos, un, ja tev vēl nav tiesību, nav savas mašīnas, arī pasažieru autobusi ir noņemti, tad cilvēks nekur netiek. Kaut ko jau Maikls mēģināja darīt, aizgāja uz gateri, pastrādāja tur, bet tur laikam domāja – “puika jauns vēl, dumiņš, var viņu apčakarēt”. Maiklam nebija maksāts, kā vajag, un tad viņš bija apvainojies. Bet viņš nebija ļauns, nemācēja dusmoties. Pie mums vienmēr atbrauca smaidīgs, priecīgs. Kad aicināju palīgā, nekad neatteica. Gāja ar smaidu sejā, bet viss viņam acīmredzot krājās iekšēji. Arī Maikla draugi ir satriekti par notikušo. Mans lielais puika strādā Islandē, kad pa telefonu izstāstīju par notikušo, viņš raudāja, atprasījās no darba, lai būtu klāt bērēs,” stāsta Anete.
Jau no Maikla pirmajām dzīves dienām viņu audzināja vecmāmiņa Valentīna Pore, kuru puisis sauca par mammu. “Mana meita no viņa atteicās, viņai noņēma aprūpes tiesības, tad es Maiklu paņēmu. Vienmēr viņš man teica: “Mamma, viss labi.” Bija smaidīgs, izpalīdzīgs, labsirdīgs, mīļš. Ļoti labs. Tajā vakarā pulksten 18.30 teica: “Aizbraukšu uz Jeberiem, pēc stundas būšu.” Gaidīju līdz pēdējam, kad atnāks. Domāju, pie draugiem. Sēdēju, skatījos pa logu, gāju ārā, bet viņa nav. Kas varēja notikt? Viņš neizrādīja, ka kaut kas nav labi. Nekā viņam arī netrūka pie mums,” raudot stāsta Valentīna Pore.
Laiks izrunāties jāatrod vienmēr
Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Marianna Pore uzsver, ka pāragri pārtrūkusī Maikla dzīve parāda, cik svarīgi ir izrunāties un neko neturēt sevī.
“Vecākiem vairāk uzmanības jāvelta saviem bērniem. Nevajag pašiem atrunāties, ka nav laika. Noliec telefonu un pievērsies bērnam!” viņa aicina. To tagad secina daudzi, – mūsdienu lielākā problēma ir sociālie tīkli, kuros cilvēks pazūd sev vien zināmos dziļumos, bet apkārtējie pat nepamana problēmu.
“Facebook” vēl joprojām šīs nedēļas vidū bija pieejams Maikla profils, kura titulattēls jau pa gabalu kliedz par tā lietotāju, – ar viņu kaut kas nav labi. Uz melna fona baltiem burtiem angliski jaunietis paudis savu noskaņojumu, ko cenzēti varētu pateikt – “ejiet jūs visi…”, kā arī angliski uzrakstījis “why hello zere” (kāpēc sveiki šeit). Ko viņš ar to gribējis teikt, atbildes nav.
Maikls Ābelītis tika apglabāts Smiltenes pilsētas kapos otrdien, 2.maijā.
“Ziemeļlatvija” izsaka līdzjūtību Maikla tuviniekiem un visiem, kuriem viņš bija svarīgs.
Pēc publiski pieejamajiem datiem, Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem Eiropas Savienībā, mūsu valstī vēl pirms pāris gadiem no pašnāvības vai tīša paškaitējuma gāja bojā 18,1 cilvēks uz 100 000 iedzīvotājiem. Aplēses liecina, ka līdz pat 80% šo nāves gadījumu veicinājusi depresija. Latvijas Psihiatru asociācija atzinusi, ka depresijas rezultātā 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši.
