Pašlaik tiesā vienu no šā gadsimta lielākajiem slepkavniekiem – norvēģi Andersu Bēringu Breiviku. Ekstrēmists atzīst, ka sarīkoja sprādzienu valdības kvartālā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, kurā gāja bojā astoņi un ievainoti vairāki cilvēki, bet vēlāk, pārģērbies par policistu, sarīkoja apšaudi valdošās Darba partijas jaunatnes nometnē Tīrifjordena ezera Utejas salā, kur ekstrēmists nogalināja 69 cilvēkus. Šī lieta jau novesta līdz tādam absurdam it kā demokrātijas un taisnības, ka lielāku grūti iedomāties. Norit vārdu spēles, vai apsūdzētais uzskatāms par pieskaitāmu vai ne. Diezin vai puisi, kurš sataisījis šādu šļuru, var uzskatīt par normālu, lai kā viņš to arī vēlētos. Tomēr savu galveno mērķi – atrasties sabiedrības uzmanības centrā – viņš ir sasniedzis. Ja viņu atzītu par nepieskaitāmu, tad viss mierīgi izbeigtos un slepkavnieks klusībā aizvadītu savu mūžu psihiatriskajā slimnīcā. Tad viņš nevienam nebūtu interesants. Taču tagad tiesas laikā par godu viņam izveido pat speciālu zāli žurnālistiem ar tūkstoš vietām. Dīvaini apsūdzētā paziņojumi seko cits citam. Vai nav jocīgi, ka viņš sevi paziņo par cietušo, jo citas izejas neesot bijis – Norvēģiju pārpludina visādi iebraucēji vazaņķi un pret to jācīnās. Breiviks izdarīto nenožēlo un vajadzības gadījumā notikušo atkārtotu.Tiesvedības instances pret šo pilsoni izturas ar karalisku cieņu. Viņa cietuma kamerā ir trīs telpas, ieskaitot darba kabinetu un trenažieru telpu. Protams, viņam ir visas iespējas sazināties ar ārpasauli internetā un saņemt atbalstu no līdzīgi domājošajiem. Izrādās, tādu nav mazums. Kurp ejam?
