Pirms kāda laikam man bija tā lieliskā iespēja būt par viesi vienā no pasākumu cikla “Bibliotēka man, es bibliotēkai” semināriem, kur tikās Smiltenes novada bibliotēku darbinieki. Atšķirībā no daudziem citiem semināriem tas patiesi aizrāva. Pēc tā mieru nedeva Lobērģu bibliotēkas vadītājas Dzintras Fridriksones teiktais, ka ciematā bibliotēka ir vienīgais, kurp vietējie iedzīvotāji ārpus mājas var doties, jo tur nav ne veikalu, ne pasta, ne skolas, arī autobuss reti kursē. Tas radīja pastiprinātu interesi par Lobērģu bibliotēkas nozīmi apkaimes iedzīvotāju dzīvē. Ilgi nedomājot, kāpu automašīnā un devos iepazīt Lobērģu bibliotēku, dienu iepriekš pabrīdinot Dz. Fridriksoni. Bibliotēkas vadītāja gan piebilst, lai tikai nelielot viņu, jo cilvēki kā labas, tā sliktas lietas uztver dažādi.Kas vairāk kā vienkārši darbsJau pērn viesojoties mazajā ciematā un iepazīstot vietējos iedzīvotājus, pārņēma gandarījums, ka cilvēki arī ar nelieliem ienākumiem spēj dzīvot labi, viņu sētas ir sakoptas, paši saglabā optimismu. Arī šoreiz pārņem līdzīgas sajūtas. Piebraucot pie bibliotēkas, ar smaidu uz lūpām sagaida Dz. Fridriksone. Viņa laipni aicina iekšā un iepazīstina ar savu sirdsdarbu – citādi to nosaukt nevar, jo ieguldītais darbs ir krietni augstāk vērtējams par atalgojumu naudas izteiksmē darbiniekam uz pusslodzi.No ārpuses savulaik esošā kalpu māja ir necila, toties aptuveni simts kvadrātmetru lielajā telpā katrs stūrītis iekārtots ar lielu mīlestību un atbildību pret savu darbu un bibliotēkas apmeklētājiem. Kā teica vadītāja, viņas vērtīgākais atalgojums ir smaidīgi un apmierināti apmeklētāji. Strādājot bibliotēkā 33. gadu un ņemot vērā iedzīvotāju intereses, ieviestas vairākas tradīcijas, izveidots stūrītis bērniem, kurā ir ne vien interesanta lasāmviela, bet arī daudz mīksto rotaļlietu lācīšu. Lai plašo telpu padarītu mājīgāku, tajā izvietoti puķupodi, kuros aug bibliotekāres stādītie augi. Regulāri tiek rīkotas izstādes atbilstoši aktualitātēm, par kurām divas nedēļas pirms gaidāmā notikuma tiek informēti Lobērģu iedzīvotāji.Svētkos kopāKad viesojos Lobērģos, bibliotēkā vēl tikai gatavojās Lieldienām. Tajā bija apskatāma izstāde Lieldienu noskaņās, kurā interesantākais bija padsmit gadu garumā savāktie materiāli par svētkiem un to tradīcijām. Pagājušajā nedēļā bibliotēkas vadītāja kopā ar vairākām aktīvistēm svinēja svētkus, minot mīklas, lasot ticējumus un cienājoties ar līdzpaņemtajiem gardumiem. Tas viss bija pēc apmeklētāju vēlmes. Kopā sirsnīgās sarunās tiek svinēti arī Mārtiņi, Ziemassvētki, savukārt vasarā notiek ziedu izstāde, kurā aplūkojams tas, kas nu kuram uzziedējis dārzā. Visbiežāk tās ir dālijas vai arī puķu pušķi. Savukārt viena aktīva lasītāja katru gadu dodas ceļojumos uz ārzemēm un rudenī dalās savos iespaidos par redzēto, rādot bukletus un bildes.Kā stāsta bibliotekāre, pērn reģistrēti 68 lietotāji, bet aktīvi, kuri uz bibliotēku nāk katru nedēļu, ir aptuveni desmit. Jāpiebilst, ka Lobērģos kopumā dzīvo ap 200 cilvēku, precīzus datus neizdevās noskaidrot.Vasarā kā skudru pūznīLiels bija pārsteigums, kad Dz. Fridriksone stāstīja, ka vasaras mēnešos nereti bibliotēkā mēdz būt kā skudru pūznī. Dzirdēts, ka citās lauku bibliotēkās siltais laiks ir krietni tukšāks, jo laucinieki labprātāk rosās savās saimniecībās, taču to nevar attiecināt uz Lobērģiem. Te cilvēki spēj apvienot dārza darbus, atpūtu ar bibliotēkas apmeklējumu. Ievērojami vairāk ir gados jaunu apmeklētāju – skolēni un bērni, kuri vasaru pavada laukos pie vecvecākiem. Daži bērni bibliotēkā pavada visu dienu. Iemesls – ir interesanti, jo var rotaļāties, lasīt grāmatas un jaunākos žurnālus, kā arī izmantot iespēju pabūt pie datora. Arī Dz. Fridriksone labprātāk gada siltākajā laikā atvilktu elpu, bet, rūpējoties par apmeklētāju interesēm, atvaļinājumu ik gadu ņem septembrī.Žurnāli un “Lata romāni”Nav nekāds brīnums, ka, ieejot lauku bibliotēkā, mēs neatradīsim plauktus ar grāmatām, kas līdzinātos redzētajam grāmatu veikalos. Finansējums diemžēl mazajām bibliotēkām ir niecīgs, kaut nereti tieši laukos jaunai grāmatai ir daudz lielāka vērtība lasītāja rokās. Jāteic, ka Lobērģu bibliotēkas vadītāja tāpat kā citas viņas kolēģes ir pratušas ar mazumiņu paveikt lielu darbu, un tas viss atkal vienīgi apkaimes iedzīvotāju labā. Lobērģos bibliotēkas apmeklētājiem ir iespēja izlasīt jaunākos žurnālus dažādām gaumēs – “Privāto Dzīvi”, “Dari Pats”, “Astes”, “Mūsmājas” un vēl citus. Lauku ļaudis var būt priviliģēti, jo šos žurnālus viņi drīkst paņemt uz mājām lasīšanai. Pieprasīti ir ne vien žurnāli, bet arī “Lata romāni”. Lai ieviestu pārmaiņas un lasītājiem būtu iespēja izvēlēties Lobērģos vēl nebijušas grāmatas, bibliotekāre labprāt izmanto SBA jeb starpbibliotēku abonementu. Šis pakalpojums sniedz iespēju aizņemties grāmatas, piemēram, no kaimiņu bibliotēkas Mēros.Noderīgais internetsGadās dzirdēt sakām – tie tik pie datora sēž. Tāpēc ar interesi jautāju, vai šajā bibliotēkā ir tieši tāpat. Izrādās, nebūt ne, cilvēki datoru izmanto, lai internetā samaksātu dažādus rēķinus, pārbaudītu datus. Nesen kāda sieviete lūgusi, lai bibliotēkas vadītāja viņai internetā sameklē kartupeļu šķirnes un tās izprintē. Biežāk tiešām esot gadījumi, kad apmeklētājs nosauc konkrētu interneta adresi un Dz. Fridriksone palīdz atrast nepieciešamo.Bibliotekāre – viss vienāLobērģu bibliotēkas vadītājā ar interesi varētu klausīties vēl un vēl, jo, strādājot 33. gadu savā profesijā, viņa pieredzējusi daudz. Jebkuram bibliotēkas apmeklētājam Dz. Fridriksone uzreiz varēs piedāvāt tieši to, kas nepieciešams. Gadu garumā bibliotekāre iepazinusi visus apmeklētājus un labi pārzina viņu intereses. Tāpat, ja nepieciešams, Dz. Fridriksone uzklausīs otru un vienkārši aprunāsies, jo reizēm tās ir labākās zāles pret visām nebūšanām. Un ne mazāk svarīgi, apmeklējot bibliotēku, jūs vienmēr ienāksiet tīrā, kārtīgā un siltā telpā, jo bibliotekārs ir viss vienā – grāmatu izsniedzējs, padomdevējs, pasākumu rīkotājs, psihologs, apkopējs, kurinātājs, sētnieks. Novērtējiet to!
VIEDOKLIS
Visvairāk bibliotēku apmeklē cilvēki no centra. Kas jau mēs te esam, ejam uz bibliotēku, citur nav kur. Diendienā esmu mājās, tāpēc atliek laika lasīšanai, kaut arī vīrs ir lielāks grāmatu lasītājs. Uz mājām ņemam žurnālus, grāmatas, jo paši nevaram atļauties nopirkt. Vienīgi “Ziemeļlatviju” abonējam. Par Dzidru Fridriksoni varu teikt tikai tos labākos vārdus, jo bibliotēkā ir gaidīts ikviens. Bibliotekāre arī vienmēr cenšas, lai mums būtu interesanti. Viņai tas izdodas, par to ir liels prieks. Paldies!
