Tikko rīta ziņās dzirdēju, ka Latvijas premjers dosies uz Latgali, lai detalizētāk iepazītos ar šī vēsturiskā novada sociālo un ekonomisko situāciju. Tieši ar viņa rīkojumu ir izveidota valdības darba grupa, kurai jāsagatavo rīcības plāns problēmu risināšanai un attīstībai. Nesen jau tur viesojās bariņš ministru un grupas vadītājs Sprūdžs lepni paziņoja, ka ir saņēmuši vairāk nekā 300 priekšlikumu situācijas uzlabošanai. Latgale vienmēr ir bijusi bārenītes lomā, un te, lūk, sanākusī gudro komiteja nodrošinās reģiona attīstību, piesaistīs investīcijas un padarīs gluži neticamas lietas. Latgales problēmām politiķi pievērsās pēc tam, kad vietējie aborigēni sāka aktīvi protestēt pret akcīzes preču ievešanas kārtību un balsoja par otru (krievu) valsts valodu. Protams, sīka pelnīšanās ar preču ievešanu, apejot likumu, nav atbalstāma lieta, taču, visticamāk, tas ir tikai piliens jūrā, salīdzinot ar lielo spekulantu izstrādātajām shēmām. Izskatās, ka Latgalē aizvien vairāk cilvēku slīgst nabadzībā, turklāt bez cerībām no tās izrauties. Diezin vai kārtējais plāns tam palīdzēs. Itin bieži atceros pirms apmēram mēneša Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Jāņa Endziņa sacīto, ka Latvija ir plānu lielvalsts. Valstī šobrīd apritē ir apmēram pusotrs tūkstotis plānu. Un tā tas turpinās kopš neatkarības atgūšanas, kad plānu rakstīšanas apmācībai esam iztērējuši n-tos miljonus. Plānu rakstīšana turpinās, neredzot skaidru galamērķi. Vai Latgales atdzimšanas plāns nebūs viens no tiem?
