Šonedēļ klusajos un piesnigušajos Trikātas kapos gūla pirmie pavasara ziedi, lai teiktu ardievas 28 gadus vecajai Maritai Ķerpei.
Šonedēļ klusajos un piesnigušajos Trikātas kapos gūla pirmie pavasara ziedi, lai teiktu ardievas 28 gadus vecajai Maritai Ķerpei. Jaunā sieviete traģiski gāja bojā smagā autoavārijā Īrijā. Viņas zārkā tuvinieki ielikta trīs saujas Īrijas zemes no vietas, kur notika traģēdija.
No Maritas atvadījās ne vien viņas mīļie un tuvie cilvēki, draugi, klases un kursa biedri, bet arī īru nācija. Ar nelaiķes brāli Jāni un mammu Rasmu tikos nākamajā dienā pēc bērēm. Sarunas laikā Maritas istabā brālis vairākas reizes patiesi raudāja, jo māsa viņam bija tuvākais cilvēks. Mamma, apsējusi melnu lakatu, skumji skatījās uz meitas pēdējo fotogrāfiju un mīļoja Maritas bērnus — četrus gadus veco Vivitu un septiņus gadus veco Kristeru.
Mamma rūpējās par bērniem
Marita uz Īriju aizbrauca pirms četriem gadiem — drīz pēc meitiņas piedzimšanas. Viņa gribēja nopelnīt naudu, jo, strādājot vietējā veikalā, ģimene, kā vairākums jauno ģimeņu, knapi varēja savilkt galus kopā. Kamēr Marita strādāja Īrijā, par bērniem rūpējās tētis Gatis, Trikātas pagasta iecirkņa inspektors, un vecmāmiņa. Arī turpmāk viņi abi kopā audzinās bērnus. Kad tētis būs darbā, mazbērnus pieskatīs omīte. Nelaiķes brālis sarunā vairākkārt uzsvēra, ka Gatis vienmēr bērnus mīlējis un par viņiem rūpējies. Arī mamma gandrīz katru dienu zvanījusi uz mājām un regulāri sūtījusi naudu. To, ka sieviete rūpējās par ģimeni, pierāda jauna automātiskā veļas mazgājamā mašīna un milzīgs ledusskapis virtuvē, bet istabā ir mūsdienīga mūzikas aparatūra, televizors un jaunas mēbeles.
Četru gadu laikā, kurus Marita pavadīja svešatnē, viņa vairākkārt brauca mājās. Jānis nojauš, ka māsa katru reizi no Trikātas braukusi prom ar smagu sirdi, jo negribēja šķirties no bērniem. Pēdējo reizi mājās Marita bijusi pērn septembrī, kad dēlam bijusi pirmā skolas diena, bet meitiņai — pirmā diena bērnudārzā.
Brālis atklāj, ka Maritas ģimenes dzīvē bijuši sarežģījumi, bet viņa, būdama noslēgts un sevī vērsts cilvēks, sāpes, pārdzīvojumus un neziņu par nākotni paturējusi sevī. Jānis novērojis, ka Marita bieži vien pat nedaudz kautrējusies izrādīt savas jūtas un emocijas, bet pret apkārtējiem bijusi draudzīga un atvērta. Jānis bieži vien vaicājis māsai, kā viņai pietiekot enerģijas nepārtraukti būt tik smaidīgai un optimistiskai. Piecus gadus vecākais brālis par Maritu stāsta ar tik dziļām jūtām, kādas var būt tikai patiesi tuvu un mīļu cilvēku starpā. Jānis, kamēr vecāki kolhoza gados smagi strādājuši, jaunāko māsu pieskatījis un faktiski arī uzaudzinājis, tāpēc viņas zaudējums brālim ir dziļa personīgā traģēdija.
Pirms avārijas zvana uz mājām
Pēdējā Maritas darba un dzīvesvieta bija Bankrenas pilsēta, kur bija izveidojusies latviešu kopiena. Desmit minūšu braucienā no pilsētas notika traģēdija. Jānis atceras, ka sešas stundas pirms autoavārijas Marita zvanījusi uz mājām mammai.
“Meitas balsī jutu skumjas. Viņa negribēja braukt uz Dublinu, bet bija piekritusi doties līdzi draudzenei, kurai lidostā bija jāsagaida no Latvijas atbraukusī meita. Marita devās līdzi arī ar domu iegādāties lētāku pārtiku latviešu un lietuviešu veikalos,” stāsta mamma. Lai gan Īrijas policija joprojām veic izmeklēšanu, brālis stāsta, ka mašīnā, kurā atradās Marita kopā ar draudzeni un viņas meitu, visi braucēji gāja bojā. Arī mašīnas vadītājs lietuvietis. Auto, kas brauca pa pretējo braukšanas joslu un izraisīja traģisko sadursmi, izdzīvoja pasažieris — lietuvietis —, bet vadītājs — latvietis— arī gāja bojā. Sadursmi izraisījusī automašīna “Audi” lielā ātrumā bēga no vietējās policijas, jo tās vadītājs jau bija izraisījis negadījumu Dublinā. Jānis pieļauj, ka likumpārkāpējs bija lietojis alkoholu, jo braucis pa pretējo braukšanas joslu.
Īri šo autoavāriju uztvēruši kā nacionālu traģēdiju, jo viņiem 22 mēnešu laikā visā valstī reģistrēti tikai 36 ceļu satiksmes negadījumi. Diemžēl viesstrādnieki esot tie, kas pārsvarā graujot īru braukšanas kultūras augstās tradīcijas.
Marita strādājusi degvielas uzpildes stacijas veikalā. Viņa bijusi tur vienīgā latviete. Jānis rāda īru nacionālos laikrakstus, kuros šai traģēdijai veltīti plaši apraksti. Vienā no tiem pirmajā lapaspusē ievietota fotogrāfija, kurā redzama avārijas vieta, noklāta ar ziediem, bojā gājušo fotogrāfijas un divas sērojošas jaunas īrietes — Maritas kolēģes. Jānis uzskata, ka īru sērošana nav bijusi falsificēta un uzspēlēta. Tā patiesi nākusi no sirds. Viņš atzīst, ka bojā gājušajiem veltītā aizlūguma laikā, kuru apmeklēja aptuveni 600 cilvēku, viņu izmisumā dzinis tas, ka tuviniekiem klāt nākuši īri, spieduši roku un teikuši: “Piedodiet!” Vēl līdz šodienai Jānis nav sapratis, kāpēc viņiem lūgta piedošana.
Īru žurnālisti apciemojuši arī Maritas tuviniekus un bērnus, kā arī piedalījušies bērēs.
Brālis un mamma no sirds pateicas īru tautai, jo tikai ar viņu materiālo atbalstu tuvinieki Maritas mirstīgās atliekas varēja atvest mājās. Maritas kolēģi ziedojuši naudu viņas bērniem. To Gatis nolēmis noguldīt bankas kontos, kurus atvērs gan meitai, gan dēlam. Brālis cer, ka māsas bērni neizaugs par proletāriešiem, bet nākotnē iegūs labu izglītību un strādās labi atalgotu darbu. Viņiem nebūs jādodas prom no dzimtenes, lai nopelnītu naudu iztikai.
Latvijas valsts atsaka palīdzību
Dažas dienas pēc traģēdijas brālis kopā ar Gati un vecākās māsas meitu devās uz Īriju, lai risinātu jautājumu par Maritas mirstīgo atlieku pārvešanu mājās. Pirms tam brālis meklēja materiālo palīdzību vairākās Latvijas valsts iestādēs, bet visur viņam tika atteikts. Sākotnēji tuviniekiem paziņots, ka transportēšanai būs nepieciešami aptuveni 4000 eiro. Tas tuviniekus dzinis izmisumā, tāpēc uz Īriju viņi devušies ar domu, ka vajadzēs mīļo cilvēku kremēt un tad pārvest mājās, un apglabāt Trikātas kapos. Tuviniekiem bijis šokējošs pārsteigums, ka īri bijuši patiesi ieinteresēti viņu nelaimē un palīdzējuši atrisināt materiālās problēmas. Palīdzīgu roku sniegusi Maritas kaimiņiene Katrīna, kura darbojas Vincenta katoļu draudzē.
Bojā gājušās trikātietes tuviniekiem pirmā tikšanās Īrijā bijusi ar darba devēju, kurš arī sniedzis atbalstu. Tuvinieki saņēmuši arī profesionāla psihoterapeita palīdzību. Pašlaik Jāni uztrauc, vai māsas dvēsele ir dzimtenē.
“Apglabājām māsas miesu, bet varbūt dvēselīte klejo un meklē mieru?” raudot sev jautā brālis. Iespējams, viņš sazināsies ar kādu gaišreģi vai zintnieku, kurš varētu viņam sniegt atbildes uz šiem neatbildētajiem jautājumiem.
