Septiņdesmito gadu sākumā pēc personālizstādēm, kas bija ļoti kupli apmeklētas, mākslinieks Jānis Anmanis smagi saslima.
Septiņdesmito gadu sākumā pēc personālizstādēm, kas bija ļoti kupli apmeklētas, mākslinieks Jānis Anmanis smagi saslima. Ārsti konstatēja abpusēju plaušu karsoni. Viņš jau bija tunelī, redzēja gaismu, lidoja un vēroja sevi no augšas, bet Dievs acīmredzot bija lēmis, ka viņam vēl šis tas ir jāpaveic…
“Ir augsti vārdi, ka ikvienam cilvēkam piedzimstot ir sava misija,” secina mākslinieks un ir pārliecināts, ka, pārvarot slimību un atgriežoties dzīvē, viņš guvis ļoti lielu iekšējo enerģiju, tāpēc joprojām cenšas sevi iepazīt un izteikt mākslā, glezniecībā, mūzikā, grafikā, dzejā, haikās… “Cenšos ielikt savā darbā mākslu, cenšos ielikt tajā dvēseli,” saka J. Anmanis.
Tā cilvēkam ir liela laime
Lielā mērā šī enerģija viņam ir mantota no senčiem. “Tās ir vibrācijas, ko sajūtu. Sajūtu mūziku un, nezinot notis, varu spēlēt. Varu pusgadu nespēlēt, piecelties trijos naktī un virtuozi nospēlēt kompozīciju, pirms tam netrenējoties. Man ir ļoti liela pārliecība par to, ko es varu,” uzsver mākslinieks. Viņš atceras gadījumu, kas norisinājies starptautiskā kinofestivāla “Zelta spārni” laikā. Iepriekš nesagatavojies, viņš kāpis uz skatuves un sniedzis priekšnesumu — tango dziedājumu. Tā bijusi improvizācija, kas radusies pāris sekunžu laikā, un klausītāji bijuši pārsteigti par viņa balss īpatnējo skanējumu. “Man ir liels radošais potenciāls, kuru varu realizēt mākslā, mūzikā, dzejā,” vērtē mākslinieks un secina, ka tā cilvēkam ir liela laime. “Mēs, latvieši, esam radoša tauta. Ikvienā mīt šīs enerģijas, tikai tās ir jāattīsta. Diemžēl gadās, ka bērnībā cilvēks kādā momentā tiek nobremzēts un viņam aizver ceļu uz fantāziju, uz kosmosu.”
Mākslinieks uzskata, ka viņa misija ir šos mazos talantus ieraudzīt un atvērt. Atvērt viņu ticību savām spējām. Šim nolūkam izveidota Daiļo modeļu zīmēšanas studija. Cilvēki tur ierodas, zīmē un ir laimīgi, ka var radīt.
Mazajiem talantiem nav viegli. Tas ir līdzīgi kā dabā nezāles pāraug skaistos ziedus. Tieši tāpēc ir jābūt pedagogiem, kuri pamana talantus.
Ar naudu var vienkārši apklusināt
Talants ir kā dimants, tāpēc tas jāatbalsta. Nedrīkst ļaut šos zelta tīrradņus paspert ar kāju. “Mēs dzīvojam kopā ar cilvēkiem, kuri sevi nav realizējuši, nav atraduši savu radošo garu, kuriem nav veiksmes un talanta. Ja kādā vietā ir tāds cilvēks, tad ir vakars. Tā ir nācijas traģēdija. Viduvējas pelēcības, ar sevi neapmierināti cilvēki jeb figūras tiek pie vadības un saņem lielu algu. Ja kāds šo algu mēģinās atņemt, tad viņi sāks kliferēties, lai varētu palikt. Tajā brīdī sākas cīņa pret talantiem. Talantīgi cilvēki visos laikos ir bijuši neērti varai,” uzskata mākslinieks. Viņš vērtē, ka mēdz būt izdevīgie talanti, — tādi, ar kuriem var izrādīties, kuri daudz nerunā, jo ar naudu cilvēku var ļoti vienkārši apklusināt.
Nereti tiek teikts, ka Latvijā cilvēkiem ir iespējas un vajag tikai tās izmantot. “Laukos ir ģimenes, kurās ir pieci, seši vai septiņi bērni. Tām sievietēm vīri ir tādi, kādi viņi ir, un viņām vienām ir jāizaudzina bērni. Vai viņas ies un taisīs uzņēmējdarbību? Cilvēkiem ir ļoti smagi, tāpēc es tiekos ar vienkāršiem ļaudīm. Veidoju izstādes un caur mākslu izsaku savas domas. Gribētos, lai Latvija būtu laimīgāka, jo pagājuši jau 15 gadi kopš neatkarības iegūšanas. Ulmanis?! Viņu noliedz, bet kāda vaina, ja viņš 20 gados Latviju izveidoja par attīstītu valsti? Par to nevajag noliegt, bet ņemt no viņa piemēru,” iesaka J. Anmanis.
Aizbrauc projām veselas mazpilsētas
Īrija? Padomju laikos ārzemēs dzīvojošo acīs tie, kuri palika Latvijā, skaitījās zemākas kastas cilvēki. Arī tie, kuri visu šeit cēla un nebaidījās radīt mākslu. Kas šodien aizbrauc? Cilvēki grib dzīvot. Vai nu nomirt šeit, savā dzimtenē, nabadzībā, vai tomēr mēģināt kaut ko pasākt. No Latvijas aizbrauc projām veselas mazpilsētas — vairāk nekā 100 tūkstoši. Okupācijā no Latvijas izveda 70 tūkstošus. Šī ir sava veida Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana, jo katrs cilvēks ir vērtība. “Tagad cilvēki ubago un ir milzīgi kontrasti — nabadzība un liela bagātība. Tā nav īsta demokrātija. Tas ir ārprāts!” sarūgtināts mākslinieks. Viņš vērtē, ka šobrīd Latvijā nav kapitālisms, bet gan kādas biznesa kompānijas orģijas. Vēl nesenā pagātnē šādu biznesu sauca par spekulāciju… Tas ir unikāli, ka mums šajos neatkarības gados radušies aptuveni 500 miljonāri un no tiem tikai daži ir latvieši. Vai par to mēs domājām, kad stāvējām uz barikādēm?
Daži cilvēki, kuri aizbrauc, sapelna naudu un atgriežas, bet kaut kas zūd Latvijai. Tāpat var teikt par nāciju sajaukšanos, kad apprecas dažādu tautību cilvēki. “Kad sajauc divas ķīmiskas vielas, var sanākt brīnumu lietas, notikt sprādzieni. Nācijas saplūst, bet man jau gribētos, lai tie latvieši vēl paturpinās,” secina J. Anmanis.
Cilvēkam jāatbalsta labas lietas
Mākslinieks uzskata, ka šobrīd ir laiks, kad notiek bradāšana pa cilvēku dvēselēm. Zombēšana. Kā sevi no tā pasargāt? “Ir daudz visādu veidu. Viens — pieceļos, pieeju pie spoguļa, esmu izspūris, seja interesanta, bet vienalga pasaku — tu esi ģeniāls! Esmu stiprs, es varu! Ko tu vari? Tu vari slepeni stādīt ozolus pa visu Latviju! To neviens nezina, bet tu mierīgi ej un stādi!” iesaka J. Anmanis un piebilst — ja cilvēks atbalsta labas lietas, tad viņam nebūs problēmu. Neizkliedz nevienam, ka stādi kokus, bet pats zini, ka Aizputē ir divi ozoli, bet tur pie tā meža — četri. Tas noderēs pašapziņai, jo būsi izdarījis labu darbu, un tas aizsargās. “Arī uzrakstīta grāmata vai sakomponēta mūzika ir manas miesassardzes. Var vērsties pie Dieva, bet Viņam jau tā ir daudz darba. Ja ir galīgi slikti, tad ar Viņu jārunā, bet arī Latvijas zeme, mežs un jūra iedod spēku un enerģiju. Ja esi piedzimis un dzīvo — tā jau ir liela Dieva dāvana. Par to ir jāpateicas. Vēl Dievs ir devis uzdevumu: dari labu!” pamāca mākslinieks.
“Katru dienu uzraksti vienu tautas dziesmu, uztaisi skapīti un liec tās tur iekšā. Pēc gadiem Latvijā būs mazi skapīši ar tautas dziesmām. Nav jāraksta romāni, jo trīs rindiņās var pateikt, ko nevar četros romānos:
Trīs Zvaigznes Latvija.
Šī īsā, lakoniskā forma ir vērtīga. Nav nevienam jāpūderē smadzenes, var pateikt, un cilvēkam veidojas asociatīvā domāšana. Cilvēks domā, un tas nozīmē, ka viņš ir bagāts.”
Kaut neesi ne reizi sitis
Bet ko iesākt ar muļķību? “Visapkārt ir stipri daudz muļķības — speciāli veidotā un tik tiešām īstā. Ko dara japāņi? Smaida, klana galvu un saka paldies. Tā ir viena no formām, kā cīnīties. Nepieņemt nevienu dāvanu, jo tajā varbūt nav laba enerģija,” saka mākslinieks. Viņš atstāsta gadījumu, kad muzejs lūdzis izveidot izstādi un bijusi jāraksta koncepcija. “Tas ir viens no muļķības veidiem, tikai citādā formā. Jāuzraksta, kas un kā tur būs, — padomju laiki nobāl,” komentē J. Anmanis. Savā vienkāršībā viņš rakstījis: būs 300 gleznu, vienas simfonijas pirmatskaņojums un tā tālāk. Sanākusi komisija un spriedusi, ka tas nav pieņemami. Tā plānotā pasākuma muzejā nebija, tas notika Pēterbaznīcā. Bija simfonijas atskaņojums, gleznas un apmeklētāju interese.
Tieši tāpēc viņš savas jaunās grāmatas atvēršanas pasākumu rīkoja Aumeisteros. “Kurš smalks mākslinieks ziemā brauks tik tālu uz laukiem, lai četriem desmitiem cilvēku rīkotu pasākumu un veidotu izstādi? Ja nu vienīgi mans draugs izcilais gleznotājs Jāzeps Pīgoznis,” ironizē mākslinieks.
Viņš iesaka vēl kādu padomu, kā izvairīties no muļķu uzbrukumiem. Ir gudra cīņas māksla — pretiniekam nesist, bet paiet malā, kad viņš nāk virsū. Tas, izriezis krūtis, ar visu spēku gāžas, bet tu paej malā. Viņš — pret sienu, vienās asinīs, kaut tu neesi ne reizi sitis. Lai viņš ar muļķību sevi iznīcina. “Es ļauju viņam ar savu muļķību man iznesties cauri, un viņš pēc tam ir izbrīnīts,” saka J. Anmanis. Ja sāktu strīdēties ar muļķi, tas mūžam nebeigtos.
Latvijai vērtīgākais sasniegums
“Neskatoties uz visu, kas šobrīd notiek mūsu valstī, tas, ka Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kandidē uz Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāres posteni, parāda, cik daudz Latvija šajos 15 neatkarības gados paveikusi. Šis ir vērtīgākais sasniegums gan Latvijai, gan prezidentei kā sievietei un personībai. Tas ir izcils panākums, un lai tādu būtu vairāk,” novēl J. Anmanis. No prezidentes ikviens var ņemt piemēru, kā latviete var veidot izcilu politisko karjeru.
