Tieši tā. Šim apgalvojumam nav nepieciešami nekādi pierādījumi. Pietiek vien ar to, ka esi iegādājies datoru, tā ārējo atmiņas disku, fotoaparātu, mobilo tālruni vai jebkādu citu elektronisko datu nesēju. Ja kaut teorētiski vari tajos pārkopēt jebkādu vizuālo vai audio informāciju, par to jāmaksā nodoklis. Kurš pasargās nevainīgos? Autortiesību aizstāvības aģentūra AKA/LAA ir pārliecināta, ka nevainīgo nav. Tāpēc jāmaksā arī par tiem, kuri patiešām zog. Elementāra loģika pauž, ka, ja esmu samaksājis nodokli, iegādājoties datu nesēju, varu zagt uz nebēdu. Autortiesību aizstāvji tā nedomā, jo prasa maksāt divreiz. Man nav grūti samaksāt līdzšinējo 10 santīmu nodokli par CD un 20 santīmu par DVD, taču aizvaino tas, ka esmu uzskatāms par zagli, lai gan virtuālajā pasaulē nezogu nedz mūziku, nedz filmas. Itin kurioza ir situācija, ka nodoklis tiek prasīts pat no mūziķiem, kuri izpilda savus skaņdarbus. Autortiesību aizstāvji klaigā, ka nav cita mehānisma, kā uzlikt nodokli informācijas nesējiem, taču IT speciālisti uzskata, ka tā nav. Pie vainas ir pati AKA/LAA, kura nodokļu administrēšanai iztērē ceturto daļu no ieņēmumiem un audzē savu birokrātisko aparātu. Varu ierosināt vēl viena nodokļa iekasēšanu. Ar to apliekams parastais lauznis. Atliek vien uzskaitīt, cik zādzību un laupīšanu un par kādu summu izdarīts ar šo instrumentu, tad uzskaitīt valstī konkrētajā laika periodā pārdoto laužņu skaitu, lai aritmētiski izrēķinātu drošības nodokļa lielumu katram pārdotajam lauznim.
